Ko jus definetu jedzienu "emocionali nepieejams"? Kadel cilveki tadi klust?

Diezvai Cosmo ir kada meitene ar aspergeru/autismu. Tie jau ir garigas veselibas traucejumi, kuriem nak klat citi simptomi un var pamanit agra berniba

Ņemot vērā ka vidējais vecums te ir ap 20, tad iespējams ka ir, jo 90. gados un Latvijā it īpaši tādas lietas nediagnosticēja. Tajos laikos, tas bija vnk dīvainis ko visi apsmēja, dažkārt pat skolotāji.

Manuprāt, tieši tik vienkārši - attālinās, vairs nejūtas tik brīvi, atvērti otram cilvēkam. Ļoti atkarīgs no kompānijas. Nesen stāstīju vienam paziņu bariņam, ka esmu mierīga, introverta, viņi iepleš acis un brīnās, taču manas labākās draudzenes gan mātu ar galvu. Tāpat nesen satiku kādu laiku neredzētus cilvēkus, pat iepriekš zem vārda 'draugi' liekamus, bet saprotu, ka veros ciet, sarunas palikušas virspusējas un neinteresantas, kā ar svešinieku, jo vienkārši negribās laist tuvāk klāt.


Vai varbūt vienkārši garastāvoklis, slikta diena, kad gribās ar sevi būt.

Varbut, bet cilveki ar aspergera sindromu biezi vien var dzivot pilnvertigu dzivi. Vinu intelekts var but biezi virs videja, bet vini vienkarsi mazliet savadak uztver apkartejo pasauli. Daudzi no siem autiska spektra berniem var but talantigi, jo viniem ir savas specialas intereses pie kuram vini loti pieturas.

Šādi cilvēki gluži vienkārši neredz jēgu citiem "atvērties". Gluži labi iztiek kompānijā paši ar sevi.

9/10 latvietēm ir tieši tādas. Par tādām nekļūst - tā ir mentalitāte, uzskati un audzināšana kuras pamatā ir princips neuzticies pirms ir pierādījis ka viņam vai viņai var uzticēties iepretīm citam principam uzticies līdz viņš vai viņa pierāda ka uzticēties nevar.

Pašas uzceļat barjeras kalna lielumā un pēc tam brīnaties kāpēc attiecības nevarat nodibinat. It kā ja pret apkārtējiem normāli izturēsies tad no viņiem varētu stāvoklī palikt.

Jackie, tā varētu būt...es esmu ļoti atvērta un komunikabla, man ir daudz paziņu, ar jebkuru varu iepazīties un uzsākt sarunu..bet otrs cilv. ir tik ļoti nepieejams, ka dažkārt ir grūti, cenšos neuzbāzties utt. bet tiklīdz jautāju kko par viņu , jo man vnk interesē viņš izvairās un neatbild vai uzreiz ar pretjautājumu pretī...bet ja runājam par mani vai vspārīgām lietām varam stundām runāt.. tāda sajūta, ka nelaiž klāt, negrib par sevi vsp neko stāstī, bet komunicē, tad jau nav tā ka vaina manī, laikam :D

Gurri, ne jau par iedomīgumu te tiek runāts! Bet nepārmetu tev neko, jo tev šādu problēmu /īpatnību nav! Priecājies, ka tā :)

Esmu emocionāli nepieejama, tas tāpēc, ka mani ļoti sāpināja un no tā laika, es vnk nespēju pielaist kādu klāt, pat gribot nevaru... Lai gan... Es tomēr esmu mierā ar to, jo vismaz zinu, ka mani vairāk tā nespēs sāpināt.

Pašas uzceļat barjeras kalna lielumā un pēc tam brīnaties kāpēc attiecības nevarat nodibinat. It kā ja pret apkārtējiem normāli izturēsies tad no viņiem varētu stāvoklī palikt.

Labi, bet, ka lai izraujas sis barjeras un uzticas? Es domaju, ka cilveks tapat vien so barjeru necel kops dzimsanas, bet tas notiek del visas tas bagazas, kas sakrajas dzives laika. Cilveks paliek par sevi neparliecinats. Law, es ari sarunas ipasi daudz nestastu par savu personigo dzivi, jo ir bijis ta, ka par manim velak tiek izgudrotas neptatiesas baumas un izpausta informacija tiek izmantota pret mani. Bet tas, ka visu laiku uzdod pretjautajumus un nevar pateikt pat parastas lietas par sevi gan neliekas normali.

*no sis barjeras

Es esmu diezgan emocionāli nepieejama, atvērties varu ļoti nedaudziem cilvēkiem. Šķiet, ka tāda paliku pēc tam, kad nācās piedzīvot vairāku tuvu cilvēku nodevību, kaut gan arī bērnībā ģimenē attiecības nebija nekādas emocionāli tuvās, varbūt neesmu to iemācījusies.
Tas nenozīmē, ka neesmu pietiekami komunikabla, es vienkārši nerunāju par sevi. Varu runāt par citām tēmām, tiklīdz sarunu biedrs sāk prasīt ko vairāk par mani, tā ''aizeju ciet". Gribu to mainīt, bet pagaidām nesanāk.

Es gan teiktu, ka emocionāli nepieejams cilvēks ir vairāk tāds, kurš izturas noraidoši, ir pārāk aizņemts ar sevi, kā rezultātā minimāli reaģē uz apkārtējiem cilvēkiem. Emocionāli atvērts cilvēks ne vienmēr visiem daudz stāstīs par sevi, bet viņa klātbūt nē būs patīkami atrasties, jo jutīsi, ka viņš tevi grib savā tuvumā, grib ar tevi kontaktēties, tu viņam patīc. Viņš pat var nebūt no pļāpīgajiem, bet būs kaut kas, kas pievelk.
Pati esmu bijusi emocionāli nepieejama citiem skolas laikā, kad klasesbiedri ļoti nodarīja pāri. Vienkārši noslēdzos un nekontaktējos ar viņiem. Jocīgi, bet tagad tikai ar reto pārmiju kādu vārdu. Tolaik iemācījos ļoti labi novērtēt cilvēkus, kuru laist klāt un kuru nē. It kā esmu viņiem piedevusi, bet tāpat tas vēl nav aizmirsies un kaut kur dziļi iekšā sēž.

gan jau kaut kada trauma virietim, tapec tads. varbut audzinasana gimene.

emoc. nepieejams ir tads, kurs savas emocijas tur sevi.

Mana uzticība citiem ir tik ļoti sadragāta, ka nevaru vairs tik vnk un naivi kādam uzticēties. Tas ļoti traucē šobrīd veidot arī attiecības. Sākumā novērošu no malas, izanalizēšu un tikai tad sākšu domāt, vai laist to cilvēku sev klāt, vai ne. Diemžēl ir arī reizes, kad mana izvēle ir nepareiza. Daudzi var nodomāt, ka esmu jocīga, nekomunikabla, bet neviens jau neiedomāsies, ka esmu vnk ļoti sāpināta un man ir tiešām grūti, ļoti grūti kādam no jauna uzticēties.

Ir nācies saskarties ar tāda paša tipa vīrieti. Atbildot uz Tavu jaut. un balstoties uz savu pieredzi ar šo vīrieti, varu teikt, ka viņam traucē veidot jaunas attiecības un atkal no jauna uzticēties, iepriekšējās neizdevušās attiecības. Kā viņš pats man teica, ka viņš nevar pārkāpt to mūri, ko laika gaitā ir uzcēlis, jo tiklīdz kā tas izdodas, kāds atkal iedi*š dvēselē. Lai arī abi esam šāda tipa cilvēki, tomēr mūsu ceļi nekrustojās, jo viņš nespēja uzticēties man, lai gan komplimenti, uzmanība, viss jaukais un mīļais tika izrādīts, bet neticēja tam, ka nesāpīnāšu viņu un nepametīšu vienā jaukā dienā, kā to izdarīja iepriekšējā meitene. Diemžēl arī es katrā viņa vārdā, darbībā vizualizēju ainu, ka viņš tikai grib par mani paņirgāties.

Ko es esmu novērojusi sevī.. citi cilvēki atraisās, kad ir nedaudz iedzēruši, bet man nelīdz pat tas. Es varu piedzerties, bet atvērties, tā patiešām atvērties, un paradīt kāda esmu, es nevaru. Vienmēr sevi ierobežoju, piedomāju ko runāju, kā otrs cilveks varētu justies pēc maniem vārdiem.

Emocionāli atvērts cilvēks ne vienmēr visiem daudz stāstīs par sevi, bet viņa klātbūt nē būs patīkami atrasties, jo jutīsi, ka viņš tevi grib savā tuvumā, grib ar tevi kontaktēties, tu viņam patīc. Viņš pat var nebūt no pļāpīgajiem, bet būs kaut kas, kas pievelk.

+++ Es domaju, ta varetu but. Emocionali atverts izstaros pozitivu energiju. Bet emocionali nepieejami cilveki daudziem var radit iedomigu un narcisa iespaidu, kaut patiesiba ir iekseji jutigs. Es vispar agra berniba izjutu mates tukumu. Gandriz visu bernibu biju augusi ar vecvecakiem, bet velak parvacos pie teva. Varbut tapec man sanaca ielaist dzive emocionali nepieejamus cilvekus, jo zemapzina tas atgadinaja berniba piedzivoto. Bet tagad pati sevi redzu ka diezgan nepieejamu.

Es vispar agra berniba izjutu mates tukumu. Gandriz visu bernibu biju augusi ar vecvecakiem, bet velak parvacos pie teva. Varbut tapec man sanaca ielaist dzive emocionali nepieejamus cilvekus, jo zemapzina tas atgadinaja berniba piedzivoto. Bet tagad pati sevi redzu ka diezgan nepieejamu.

Iespējams, ka tas tā ir. Kā nekā cilvēks ir tendēts izvēlēties to, pie kā ir pieradis, jo tā ir drošāk, bet ja ir liels gribas spēks, to var noteikti mainīt. Iespējams, ka tava emocionālā noslēgtība ir tikai aizsardzības reakcija pret tiem sev tuvajiem cilvēkiem, no kuriem neizjūti emocionālu siltumu.

Labi, bet, ka lai izraujas sis barjeras un uzticas? Es domaju, ka cilveks tapat vien so barjeru necel kops dzimsanas, bet tas notiek del visas tas bagazas, kas sakrajas dzives laika.

Vai tas ka kāda netēlo ledus karalieni viņai automātiski uzliek kaut kādus pienākumus ar kādu tikties/dzīvot kopā/gulēt? Pašām būs lielāka piekrišana un lielāka iespēja izvēlēties. Nu ja kāds nepārprotami tuvojas nelec uzreiz ar viņu gultā - pavēro ilgāk.

Nū par sevi es varu teikt tā, ka laika gaitā, attīstoties dažādiem notikumiem var teikt, ka esmu kļuvusi emocionāli deformēta. Un šī emocionālā nepieejamība arī izpaužas tāda kā automātiskā pašaisardzība, t.i vēsa attieksme, noslēgšanās sevī, attālināšanās, izvairīšanās un visas tās rakstura iezīmes, kuras te augstāk minētas.. Kaut, kā jau te minēja tas, ko ārēji dodu citiem, ir pavisam pretējos, ko vēlos iekšēji. Bet nesanāk...

Kas te notiek?
Tā vien prasās turpinājums:
Psihoterapeits K. Vārpiņš pieņem no pirmdienas līdz piekddienai no plkst. 9.00 līdz ...