Es atceros to, ka visa nekontrolējami trīcèju un vibréju un man notirpa rokas un kàjas, viss ķermenis, no sàpèm, no uztraukuma, kad viss jau bija sàcies- uz galda. Pèctam nepajautàju, kas tas bija, man liekas kas līdzígs šoka sindromam. Man nemitīgi atkārtoja, lai es cenšos nomierināties un vai es jūtu savu ķermeni, tas prasīja pārcilvēcisku spēku- pārtraukt to trīcēšanu. Neko tādu iepriekš nebiju iedomājusies.
Bija brīži, kad kliedzu, ka man vajag špricēt pret sāpēm, ka vairs nevaru, bet man atbildēja- tu vari, nu es arī varēju, protams. Plīsumi, bērniņam izslīdot, likās vien kā īss uguns cirtiens uz visa to sajūtu kopuma. Es pacentos ātri, lai ātrāk viss būtu galā, nesaudzējot sevi, atceros, ka domāju tikai, lai kaut kur ceļā bērns nesaspiežas, nepaliek pārāk ilgi. Astoņos ierados slimnīcā un deviņos bēbis jau gulēja man uz krūtīm