Plika un nabaga

Man ir līdzīgas sajūtas. Biju ilgās attiecībās, visa nauda viss ieguldīts tur, kopīgi pirkām mēbeles, tehniku, tagad to visu atstāju, aiziešu ar vienu čemodānu, bez nekā :( Bet varbūt tā arī labāk. Sākt jaunu dzīvi no nulles

Man bija identisks pārdzīvojums. Man gan vecums ir 22, bet, ņemot vērā, manu straujo karjeras attīstību, sāku domāt, ka reāli man jau nekas nepieder. Tagad situācija ir mainījusies, esmu vismaz ieguvusi savu auto, daļējas tiesības uz īpašumu (neviens, protams, man neko nav dāvinājis vai aizdevis) un sākusi krāt naudu krājkontā. Pagaidām sakrātā summa ir niecīga,bet es priecājos par progresu. Nekad negribu dzīvot no algas līdz algai. Nesen iedomājos-ja nāktos pārvākties uz citu valsti, man nebūtu pat sākuma kapitāla-lidmašīna, izdzīvošana, tāpēc sāku krāt naudu, kuras eksistence tiešām liek justies labāk:)
To varu ieteikt. Protams, nevajag jau arī tiekties pēc saviem īpašumiem, padomā, vai tas ir vajadzīgs šobrīd Tev vai arī vairāk tas ir sabiedrības situācijas spiediens. Man situācija vienkārši veiksmīgi izkārtojās, bet, skatoties reāli, man jau liekas, ka visam savs laiks:)

Materiāli man arī šajā vecumā nekad nepieder, taču par to nekad, nekad neesmu uztraukusies. Jo man ir smadzenes, izglītība, kritiskā un analītiskā domāšana, vēlme un iespēja pēc tālākas izglītošanās utt. jeb man vienkārši ir cita vērtība skala. No otras puses, man nav tāda rakstura, lai izsistu sev pienācīgu darbu un izveidotu karjeru.

Tas, ko citi domā - vienalga. Drīzāk ir tā, ka TU domā, ka citi tā domā, bet citi tā nedomā :D Ir jāmaina viedoklis pašai par sevi. Kad reiz beigsim uztrauksties par to, kā izskatāmies citu acīs ... Viņi savukārt uztraucas, kā viņi izskatās mūsu acīs ... Un tā šī dzīve paiet, vienos uztraukumos. Labāk dari to, ko vislabāk proti un gribi, un lepojies ar to :) Iznes sevi sev kā lielisku personību.

arii es esmu par to aizdomaajusies, ka savaa vecumaa veel neesmu neko sasniegusi.. man tuuliit buus 26, bet, ne man stabilu attieciibu, kas vilktu uz kaazu un gjimenes pusi, ne man beernu, esmu veel studente, nav ne mashiinas, ne tiesiibu, iireeju dziivokli, ir gan studiju krediits, gan aiznjeemums bankaa.

uzskatu, ka veel esmu par jaunu,lai viss jau buutu, bet tomeer, kaut kam no shii buutu jau bijis jaasasniedz.

Normāls vecums :D
Nu nekas cits neatliek kā cīnīties un darīt ko! No ņaudēšanas un gaidīšanas nekas nebūs.

Man arī nav ne vīra, ne bērnu. Ir darbs, kā saki, paēdusi un apģērbusies esmu. Dzīvoju īrētā dzīvoklī, mašīnas man nav. Es nejūtos tāpēc sliktāka, man vispār nav tieksmes sevi salīdzināt ar citām.

Man vismaz oficiāli pieder ledusskapis. Mans un neviena cita.:D

Es varētu parakstīties bezmaz zem katra Tava vārda. Bieži vien naktīs pamostos un sagruzos par šo tēmu. Man ir pilns skapis ar lupatām, esmu paēdusi, sakopusies, bet dzīvoju īrētā dzīvoklī un braukāju ar sabiedrisko, jo pašai sava transporta nav. Nav tā, ka pelnu baigi maz, bet dzīvoju no algas līdz algai, jo tēriņi sanāk lielāki nekā ienākumi. Ja pacenstos gan jau varētu iekrāt, bet kaut kā nesanāk.
Man ar nekā nav, tik vien kā divi nekustamie īpašumi laukos, kuriem nekāda dižā vērtība nav. Ja man būtu 20, domātu, ka man ir ideāla dzīve- daudz lupatu, smiņķu, superīgs draugs, dzīvot ir kur, tusiņi arī ir-, bet nu savos zem 30 jūtos diezgan nožēlojami.
Ja godīgi, tad tos pašus bērnus vai kāzas, es pat negribu.

Man savos 28 gados ir ritenis! Tas skaitās?? :D :D

Auto nemaz negribu.. Personīgā īpašuma nav, bet par to itin nemaz neiespringstu. Bērnus arī vēl negribas... Vispār nekad neesmu par šitādām lietām īpaši pārdzīvojusi. Man svarīgākas laikam ir citas vērtības - lieliski draugi, darbs, kas patīk, ceļojumi, utt.

Tu taču taisijies precēties!

Mēs vispār šobrīd dzīvojam ļoti sociālā laikmetā, kurš tieši vai netieši ietekmē ikkatru. Internetā visi ir tik skaisti un laimīgi, visiem viss ir-skaistas bildes, ceļojumi, mašīnas... Var teikt, ka nepievēršam tam uzmanību, bet zemapziņā tas atstāj uz mums iespaidu. Protams, ka patiesībā tās dzīves vairumā gadījumu nav tik skaistas, kā profilos, bet tas izraisa salīdzināšanu, spiedienu.

Man šitas:

ir labs darbs, karjera, paēdusi un apģērbusies esmu

neiet kopā ar:

BET ja tā reāli man nekā nav

Un tagad padomā vai

Ne savs dzīvoklis, ne mašīna, ne summa kontā.

tevi darītu laimīgu un piepildītu. Nauda un manta cilvēku nedara laimīgu. Pamēģini mainīt savas vērtības.

Ā, ledusskapis man arī ir! :D

Man ir tas pats! Bet vai tad ir kaut kam jāpieder jaunībā? Agrāk bērni mantoja vecāku īpašumu, bet pats reti kurš kaut ko nopirka, kur nu vēl sievietes. Mūsdienās viss ir mainījies, cilvēki dzīvo pilsētās un katrs cīnās par sevi. Līdz ar to loģiski, ka ne visi var nopirkt sev īpašumus, jo jaunībā tas nav tik viegli sasniedzams (it īpaši ar mūsu algām), un tas ir normāli.

Man ari nekas daudz nav ka vien iekrajumi konta dzivokla pirmajai iemaksai, mobilais, ipad un portativais kaa ari daudz drebju somu un kurpju.

Man vismaz oficiāli pieder ledusskapis. Mans un neviena cita

:D

Es ar nelepojos ar neko dižu - ir dāvināts dzīvoklis, bet nav pašas nopelnīts (tajā gan nedzīvoju), ir dators savs :D bet pārējais drauga. aa nu mazā virtuves tehnika ir mana, trauki utt, bet diez vai ar to baigi varu lepoties.

Ar ko lepojos? Man ir ļoti laba izglītība, ģimene, stabilas attiecības - tā teikt garīgās vērtības. Un nav kredītu, bet ir uzkrājumi - pagaidām mazi gan.

A,jā..man vēl pieder sekcija un 2 datori un Kaķis arī ir mans.
Galā nav tik traki. Pie šķiršanās, mantas būs viegli sadalīt :D

Ledusskapis labs :D

Vispār šī man liekas interesanta tēma. Es aizdomājos arī par to, ka tā naudas grūšana drēbēs-visās lupatās, kas man piemīt un ticu, ka arī daudzām citām, ir salīdzinoši bezjēdzīga. Skapis plīst no drēbju pārpilnības, bet jēga? Tām drēbēm nav nekādas vērtības, bet kāda nauda pastāvīgi tiek izdota. Nav jau man Victoria Beckham "Hermes" somiņu kolekcija, kuru pēc tam reāli var "uzšaut" gaisā vai meitai atstāt :D

Man vispār no dārgākām lietām laikam ir tikai kompis un gulta. Šausmas :D
Mani vairāk satrauc tas, ka savos 28 gados par bērniem man pat domāt vēl negribās. Nu tā kā būtu laiks tām mātišķajām jūtām parādīties, bet neparādās. Draudzeņu sīkie man laikam ir iedzinuši traumu. Tāpēc man laikam labākais variants būtu, ja paliktu stāvoklī nejauši un neplānoti, tad vnk nebūtu kur likties:)

Man pavisam drīz būs 26, nekustamā īpašuma nav, auto arī nav. Ir velosipēds un dators, nelieli iekrājumi. Ā, vīrs ir :D