Man liekas, ka cilvēkam ir labi ar tik, cik pietiek.
Maza nēsāju māsīcas drēbes un kurpes, pirka jaunu man tikai to, kas nederēja vai nebija māsīcas mantās. Pirmais mobilais telefons man bija 12.klasē, dators - vidusskolā, bet internets tikai, atnākot studēt uz Rīgu - kojās. Ceļojumā ārpus LV aizbraucu tikai 22 gadu vecumā pēc universitātes absolvēšanas (tā bija dāvana no vīra). Vecāki man nevarēja un arī tagad nevarētu neko tādu apmaksāt. Bet es uzskatu, ka vienalga augu pārticībā, jo man bija, ko ēst un vilkt mugurā, nekā netrūka.
Un nejūtos neko zaudējusi.
Nezinu, kā būs, kad mums būs bērni, varbūt varēsim aizbraukt tai ikgadējā ceļojumā kopā ar bērnu, bet, ja arī nevarēsim, tad vienalga gan mēs, gan mūsu bērni būs laimīgi. Jo viņiem būs viss, aks nepieciešams. Bet visādas ekstra lietas un ceļojumi nav tas, kas nepieciešams, lai bērnam būtu laimīga un piepildīta bērnība.