Viss, meitenes, es pilnīgi jūtu kā lēnām tuvojas asaru kalni un skumjas un greizsirdība un viss pārējais.
Īsumā, esmu satikusi ideālu vīrieti. Izskatās kā modelis, ģērbjas labi, strādā labā amatā, īsts džentlmenis, lieliska humora izjūta, labs gultā, varam stundām sarunāties par visu, jūtos tik labi un brīvi un nepiespiesti kopā ar viņu, ļoti līdzīgs man, gandrīz vienādas intereses, dzīves skatījums, viss ir tik, tik ļoti perfekti. Bet nē, viss ko viņš vēlas no dzīves ir brīvība un nekādas attiecības. Šobrīd mēs tiekamies ik pa laikam un pavadam kopā ļoti daudz laiku runājot (viņš ir teicis, ka viņam patīk arī runāt un pavadīt laiku ar mani, nevis tikai gultā), mīļojot viens otru un šad tad ņemoties kā tāds iemīlējies pāris, +, protams, arī nedaudz no gultas.. Bet es zinu, ka drīz viņš ceļos prom pāris nedēļas, gan jau tiksies ar citām meitenēm un man viņa pietrūks. Pēc tam, iespējams, aizmirsīs mani. Kas zina. Man tik nežēlīgi gribētos ko vairāk vai kaut vai uzturēt sakarus ar viņu, esmu greizsirdīga, skumīga.. no paša sākuma jau zināju, ka droši vien beigās būšu ar salauztu sirdi un raudāšu. pie velna, tas ir tik ļoti stulbi, ka viņš nevēlas neko nopietnu. kā lai es aizmirstu kādu kurš ir TIK ĻOTI ATBILSTOŠS MANAM VĪRIEŠA IDEĀLAM? Jeb arī citādākā veidā - kā lai es panāku lai viņš gribētu ko nopietnāku ar mani - vai jums kādai ir tāda pieredze?
15
