Juusu neparastaakie stresa un nedroshiibas avoti

Esmu cilvēks panika. Bail iet pa trepēm, bail braukt aiz baļķu mašīnas. Bail no pļavās esošajām govīm. Nezinu kapēc, bet man vienmēr gar acīm aizib kādi 15 varianti, kas slikts varētu notikt. Bail arī no augstām celtēm. No kartsām vietām, lietām. Utt, es varētu ilgi turpināt..
Es katru dienu "pārkāpju sev pāri" vairās reizes, savādāk no mājas nevarētu iziet.

Lifti. Vecos, necaurredzamos liftos, kas grabj, nekāpju iekšā. Ja viena esmu, labāk kāpšu 8 stāvus uz augšu, nekā braukšu ar liftu. Nesen Alfā iekāpu liftā. Tikko kā sāka braukt, pamanīju, ka uz durvīm uzlīmēta lapa ar tekstu, ka lifts tehnisku iemeslu dēļ nedarbojas vai kkas tml. Man uzreiz mazs heart attack. Bet par laimi viss bija ok.

Man ir bailes no ātruma, no tumšam telpām, no šaurām,slēgtām telpām , no ķirzakām,gliemjiem, čūskām, kāpuriem, utt. ,no bandītiem, no publiskas uzstāšanās, no nokavēšanas, no izgāšanās...un droši vien vēl kā...neatceros uz sitiena.

Man stresu rada došanās pie svešiem cilvēkiem kaut kādās darīšanās. Sarunas uzturēšana ar ne tik tuviem cilvēkiem. Lifti, fūres, baļkvedēji. Arī slavenā zvanīšana svešiem cilvēkiem. Kaut kādas nezināmas vietas meklēšana, maldīšanās pa ielām. Un, protams, apavu pirkšana :D

Man ir šausmīgas bailes no motocikliem, īpaši, ja tie brauc man no mugurpuses, un es moci neredzu. Tajā brīdī man gribas vai nu sastingt, vai iemukt kādā tuvējā veikalā vai jebkurā ēkā, kas tuvumā. Laukos pat grāvī savulaik esmu slēpusies :D Taču tās nav mistikas, neizskaidrojamas bailes - pusaudžu gados, ķircinoties viens pamuļķis man uzbrauca virsū. Ai, nezinu, šķiet, neizārstējams naids uz močiem man tagad būs uz mūžu:D

Klustu nervoza lielos svesu cilveku baros. Tagad pec gandriz 10 gadu partraukuma atgriezos skola, ziniet, vajprats, parunat sakuma nevar, balss aizsmok un pikstu ka pele, neviens neko nedzird. :D Un vel lielaku stresu piedod tas, ka macos arzemes kur runa tikai angliski. Sis man ir ists izaicinajums.

Vel mani extremi nervozu dara tas ja kads man ilgstosi nak aiz muguras, ash shermuli parskreja rakstot :)

Man ir ļoti dīvainas bailes.
Man ir bail no tā momenta, kad es google maps satelītrežīmā uzbraucu uz okeāna, lielas jūras vai meža..

Atcerejos vel ko, man looooti nepatik pirkt biletes autobusos jo tur vienmer skali jaruna, skals radio, kondicioniera pusana, kas man rada problemas jo man no dabas nav skala balss. :/

Ļoti baidos no jebkāda veida medicīniskām manipulācijām, pie zobārsta eju tikai tad kad vaigs sapampis kā kāmim un ja draugs nāk līdzi, savādāk varu sēdēt mājās dzerot ibumetin :D ļoti bail no analīžu nodošanas 25 gadu laikā nesen to darīju pirmo reizi , piespiedu kārtā , gandrīz noģību ... Ļoti baidos un nepatīkamas man šķiet gandrīz visa veida ūdens atrakcijas ...

ļoti nepatīk braukt mašīnā nepiesprādzētai vai aizmugurē pa vidu.

Man, līdzīgi kā Ancei, vienmēr jāpiesprādzējas automašīnās. Un te Meksikā takšiem pārsvarā nav drošības siksnu, kas manu dzīvi padara stresaināku.
Vēl man ir neomulīgi braukt sabiedriskajos, jo sāku iztēloties visādas šausmu ainas, kas var notikt.

Un man arī nepatīk, ka, kad kaut ko daru, piemēram, datorā, skatās "uz pirkstiem". Palieku ļoti nervoza, daru muļķības. Bet nu tas jau laikam normāli.

Balkoni. Pie radiem ir, vājprātā baidos. labi ka man liela lodžija:D

Viss, kas bija pateikts par telefoniem, ir par mani. Man sirds lec pa muti laukā, ja redzu nepazīstamu numuru, it īpaši tagad, kad meklēju darbu un ir telefonintervijas svešvalodā. Nedaudz nomierina tas, ka neesmu tāda vienīgā.

Man ir bail "pārāk skaisti" saģērbties un iziet uz ielas uz papēžiem, jo es baidos no tā, ka man var nākt klāt nepazīstami cilvēki, lai iepazītos.

Vēl man ir bailes piecelties no sēdekļa (auditorijā vai autobusā) un iet laukā ar muguru pret citiem, jo vienmēr liekas, ka esmu kaut kur iesēdusies (to dienu laikā vispār vāks).

Nu no kurienes tas, no kurienes? :D

Kad man jāzvana kādam svešam cilvēkam piem darba jaut, man telefons sāk gļukot, neklausa mani. Visas kombinācijas sajūk. :D

Man šausmīgi nepatīk zvanīt kādam, runāt pa telefonu. Ok, ar ģimeni un daļu draugu mierīgi runāju pa telefonu, bet ar citiem, īpaši nepazīstamiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem vienmēr rodas kaut kādas mulsinošas klusuma pauzes, pārteikšanās utt., tad sastresojos un pasaku kaut ko stulbu :D
Daudz labprātāk runāju ar cilvēkiem aci pret aci nevis pa telefonu.
Bet tā - man nepatīk arī kādam iet, kaut ko prasīt - piemēram darbā iet pie nepazīstamiem kolēģiem kaut ko noskaidrot. Ja zinu, ka tas nav tik steidzami, tad atlieku cik vien ilgi varu.

Braucot mašīnā vienmēr aizslēdzu durvis, jo baidos, ka kāds svešinieks mēģinās iekāpt, kamēr stāvēšu pie sarkanās gaismas. Nebūtu šādu baiļu, ja nebūtu bijušas divas tādas situācijas.

Nepatīkami jūtos atrodoties zem tiltiem pār kuriem brauc vilciens - vienmēr šķiet, ka tilts sabruks.

Dažreiz man bail ar riteni braukt garām cilvēkiem, jo šķiet, ka kāds no viņiem mani pagrūdīs.

Runa publikas priekšā. Uffff it īpaši prezentācijas auditorijas priekšā. Tad vēl parkošanās šaurās vietās.

aa un es nekad nekāpju uz kanalizācijas lūkām, kas ir uz ielām, sajūta, ka iekritīšu :D

Katru reizi, kad man atnāk sms, iedomājos, ka tas būs kaut kas slikts. Ka esmu savārījusi kaut kādas ziepes vai tmldz. Un tas parādījās pēc tam, kad bijušais vienreiz burtiski 10 minūtes pēc atvadīšanās atsūtīja sms, ka viss ir cauri, šķiramies.

man ļoti, ĻOTI, ļoti bail ir peldēties atklātās ūdens tilpnēs. vienai tur peldēties - par to nemaz nav runa, netaisot neko tādu darīt, bet ja vēl kāds nāk līdzi, tad vēl tā, ātri ieeju, ātri nopeldos un fiksi ārā, jo man vienmēr liekas, ka zem ūdens ir visas tās zivis, čūskas un visādi pārējie mošķi. Ja peldoties nedaudz dziļāk es pieskaros ar kāju kādai ūdens zālei, viss cauri, man sākas panika. Brīžiem ir bijis tik traki, ka pat dēļ tā es mierīgi varētu aizrīties un noslīgt, tāpēc lieki sevi neapdraudu.

Kad biju mazāka, visu dienu varēju pavadīt ūdeni, bet tad es laikam sāku skatīties filmas un aizdomāties par to visu :D kā man nepatīk manas bailes no tā.

up