Nesen biju dzimtajā pusē un aizdomājos par šo. Mamma uz mani apvainojās par to, ka nevēlējos iet apciemot tēta kapu. Šķiet, jau gandrīz gadu neesmu bijusi. Viņai šķiet, ka tādējādi es parādu, ka man viņš vairs nerūp un neliekas svarīgs. Tā gan nav. Ar kapu apmeklēšanu kā tādu man problēmu nav, tās nav bailes, tā nav nepatika. Tā noteikti arī nav necieņa pret tēti. Viņš ir miris nu jau pirms gandrīz četriem gadiem, bet es tiešām joprojām nevaru tā vienkārši iet pie viņa kapa. Iespējams, līdz šim vēl neesmu īsti pieņēmusi sev to, ka viņa vairs nav. Turklāt, manī ir pārliecība, ka ar nāvi viss nebeidzas, ka fiziskais ķermenis ir tikai kā automašīnas korpuss, ka dvēsele tāpat ir citur. Tieši tāpēc neasociēju tēti ar kapu kopiņu... Mamma nesaprot iemeslus, kāpēc nevaru doties apraudzīt tēta kapu, brīžiem pat pati nesaprotu. Iespējams, man šķiet, ka tad, ja es atzīšu sev, ka viņš ir tur, tas nozīmēs, ka viņš tiešām, pavisam noteikti vairs neeksistē.
Kā ir ar jums? Vai izjūtat nepieciešamību doties pie sev tuvo cilvēku kapu kopiņām? Vai nav šo iekšējo šķēršļu, kas neļauj to darīt? Cik bieži ejat uz kapiem?
6037
