chocoloco, mums ar viņu...kā lai pasaka...ir tādas dīvainas attiecības, jo es nespēju viņu uztvert kā savu mīļoto, nespēju būt mīļa, drīzāk esmu vēsa, nekā mīļa. No vienas puses mums labi saskan, no otras puses- ne velna. Saskan kā draugiem, kā mīļotajiem- nē. Kaut kas manī nobloķējas, kad esmu ar viņu, es palieku tāda.. nekāda. Nezinu kāpēc, bet ar viņu es nejūtos pašapzinīga, nejūtos kā sieviete, pati nezinu, kāpēc.
Pēdējo mēnesi jau tā tiekamies tikai vīkendos, un tāpat uzreiz strīdamies gandrīz līdz kautiņiem, par pēdējiem niekiem. Man rodas iespaids, ka viņam no manis vajag tikai seksu. Kāpēc? Jo viņš man var pieskarties tikai tad, kad grib, atvainojos, iebāzt. Tad var apķert, samīļot, skūpstīt.
Un arī pati es nespēju būt pret viņu maiga un mīļa. No vienas puses mēs abi esam tādi, ka tikai mēs viens otru varam paciest ilgstoši, no otras puses, es domāju, ka varbūt ar kādu citu es būtu savādāka...
Vārdu sakot, būtu man daudz ko teikt, sirds ļoti pilna, nav arī neviena, kas uzklausītu.