Attiecību sākumposms

Mums viss notika tā ātri, nejauša iepazīšanās un tikšanās katru dienu jo bija liels draugu loks, un tā nu arī tas randiņu laiks izpalika,tikāmies katru dienu, iniciatīva 50/50 :D
Uzreiz sapratu ka viss būs, lai gan gājis kā pa kalniem, tiešām IR :)

Iniciatīvu uzņēmās vīrietis. Man ir old school uzskati, ka vīrietis ir mednieks, viņš iekaro.

Vēlāk, nu jau mans vīrs, atzina, ka tas ir bijis svarīgi, ka viņam bija jāiekaro, jo viņš bija no tipāžiem, kam meičas kaklā kārās, līdz ar to nepieejama meitene viņam bija kaut kas jauns un neatklāts.

Tikāmies sākumā vismaz divas reizes nedēļā, man toreiz bija 17, viņam 18, bet mašīna jau bija, tā ka viņš bieži brauca ciemos. Sākumā nelaidu viņu pie sevis uz mājām, tikāmies pie manas mājas viņa mašīnā. Bieži, ļoti bieži, gājām uz kino.

Nu tā, bet tas bija pirms 8 gadiem, sen

vai, tieši šobrīd tāds kā reiz ir (l)
ļoti, ļoti forši, ceru, ka tiešām viss sanāks, tā kā puisis dzīvo ļoooti tuvu, tad romantiskās vakara pastaigas ir ļoooti, ļoti bieži :)

un iniciatīva ir no viņa puses, savukārt es pirmo reizi tik ļoti panāku puisim pretī .. un neesmu tāda neaizsniedzamā :)

Iniciatīvu uzņēmās puisis. Tikāmies sākuma vienkārši tā pat kompānijas pēc vizinājāmies mašīnā un pļāpājām, kopā saeejot zināju ka viss būs un ka attiecības būs izdevušās un tā tas ir. Kad bijām kopā tad tikāmies gandrīz katru dienu, tas bija superīgs laiks :) un nu jau drīz būs 3 gadi kā dien dienā pavadam kopā jo dzīvojam kopā :)

Pirms sākām satikties, bijām nedaudz pazīstami kādu pus gadu. Pirmais randiņš beidzās viņa dzīvoklī, kur sākām spēlēt kārtis uz izģērbšanos un kā tas sanāca, izģērbu viņu pilnīgi kailu... :D Tā tikāmies kādu vienu, vai divas reizes nedēļā un iniciatīva, kopumā, nedaudz lielāka no viņa puses.

man sobrid viss ir ieildzis jau cik ilgi :D :D nespeju jau vairs sagaidit turpinajumu :D Sak jau likties, ka sis puisis bus jaaizstaj ar kadu citu, parak ilgi doma.

Mums vispār sākumā tā ļoti interesanti bija. Muļķojāmies, muļķojāmies, kamēr sapratām - nevaram viens bez otra, tas jau bija pirms vispār tikāmies, es kkā bremzēju. :D Bet nu, pirmo reizi tiekoties, abi sapratām, ka viss būs. Tikāmies diezgan reti, bet tas attiecības padarīja tikai stiprākas un lika vairāk novērtēt tos brīžus, kad bijām kopā. Nekad neticēju, ka cilvēks fiziski var tik slikti justies bez otra cilvēciņa blakus.

Bija attiecības, ja tās vsp. par attiecībām var nosaukt, kur uzreiz zinājām, ka nekas nebūs, vnk. labi pavadījām laiku tajos posmos, kad abi bijām brīvi. :D Man uzreiz ir bijis klikšķis - būs vai nebūs, nav bijis tā, ka nevaru saprast, vai kaut kas sanāks. Bet tāds riktīgs klikšķis, ka būs pa nopietno, ir bijis tikai vienreiz, līdz tam tikai tāda laba laika pavadīšana.

Iniciatīva tikties biežāk nāca no viņa puses, jo arī uzskatīju, ka jāļauj vien puisim mazliet "pamedīt". Tikāmies reti (tikai brīvdienās, jo dzīvojam dažādās pilsētās). Un ļoti ilgi nebija pārliecības, vai viss sanāks.

viss notika ļoti ātri, jo es īrēju dzīvokli kopā ar 2puišiem, puisis to nesaprata un viņam tas nepatika.

Iniciatīvu uzņēmās vīrietis, tā kā man bija skola un darbs, tad tā reāli tikties varējām 1 vai 2 reizes nedēļā.... vismaz sākumā :) Sarakstījāmies pa skype un sazvanījāmies bieži. Tā kā viņam nepatika rakstīt sms, tad bieži uz manis sūtītājām atbildēja zvanot. Tolaik man tas likās neforši, bet tagad šis niķis ir man pašai :D Vispār kādas 3 nedēļas es īsti nesapratu - esam pāris vai neesam. Vēlāk viņš atdzina, ka jau trešajā randiņā gribējis prasīt, lai pārvācos pie viņa dzīvot, bet esot cītīgi sevi "turējis rokās", jo nav vēlējies man nobiedēt :D

Hmm.. ir visādi gadījies.
Bija attiecības, kurās iepazināmies, tad vīrietis uzaicināja uz kopīgu pasākumu, tad no vienas tikšanās pie otras. Sākot ar diviem randiņiem nedēļā, beidzot ar tikšanos gandrīz katru dienu :D Līdz pāra 'statusam' nonācām pēc kāda mēneša, kad viņš pajautāja, kā taisāmies turpināt.
Tāpat ir bijušas attiecības, kad no tuviem paziņām kļuvām par pāri, jo sarunas laikā atklājām, ka vienam pret otru ir jūtas, par kurām nemaz nenojautām. Tajās attiecībās jau uzreiz viss bija 'maksimāli', jo pazinām viens otru. Uzreiz arī par pāri nodefinējāmies utml.
Visās attiecībās iniciatīvu uzņēmies vīrietis. Bet nav tā, ka uzskatu to par pašsaprotamu.

Iniciatīva nāca no viņa puses, es viņu sākumā neuztvēru nopietni, jo meitenes viņš mainīja tik bieži, pietam, pirmoreiz, kad rakstīja man, bija aizņemts. Pēc tam nāca otrais piegājiens, kad viņš man atkal sāka rakstīt un tad jau es kaut kā arī ieinteresējos, aizrāvos. Satikāmies vienu reizi, otrajā randiņā jau kļuvām pāris (skan baigi oficiāli :D ).
Bet vispār man ir kā marchixa, ir tas klikšķis - būs vai nebūs. Klikšķis bija, bet mans prāts kaut ko joprojām bremzēja, vai viss sanāks tieši no viņa puses. Bet viss izdevās un izdodas joprojām :)

Nafig vispār sievietes .. Jūsu dēļ vienas vienīgas galvassāpes un sirdssāpes ..

izskatās jau, ka vīriešu iniciatīva ir vairākumā :D Tā tam arī, manuprāt, vajadzētu būt :)

Man ir tā, ka iniciatīva ir gan no manas puses, gan no viņa puses. Es vēl vnk mēģinu atkost, kas viņš par cilvēku. :D Nu jau būs apmēram 3 mēneši, kopš sākam kko, bet es vienalga nesaprotu, kādas ir viņa domas attiecībā uz mums. Stulbi varbūt skan, bet nevaru ievirzīt sarunu tadā tēmā :D Man vnk bail, ka, ja sākšu prasīt kkādus tādus jautājumus, tad viņš padomās, ka esmu pārāk uzbāzīga... :D Tad nu es te prātoju, ka varbūt nevajag iespringt un vnk ļauties tam, kas ir :)

Un pāris arī es nezinu vai varam saukties :D dažiem viņš ir mani stādījis priekšā, kā savu draudzeni, bet es kkā tā nejūtos, ka mēs būtu pāris tā pa īstam :D

chantelle - uj kā es tevi saprotu :D

^^ - kas notika? izšķīries ar to meiteni, kurai devi laiku?

iniciatīva bija vaiāk no mana pašreizējā drauga puses, bet ar''i es tur nospēlēju savu lomu, jo es tā arī uzreiz nebiju droša, vai viņš vēlas ar mani attiecības, jo reizēm arī man vajadzēja būt tai, kura uzdrošinājās, bet tas jau bija vēlāk.
vsp vienmēr, kad esmu domājusi, vai izdosies attiecības vai nē, un nevaru saprast ne statusu, neko citu, tad parasti viņas tikpat lēni arī izjūk. un pašai riebjas, ja vīrietis ilgstoši neko nedara. tad man pašai apnīk un parasti izjaucu pati jeb ko, kas nākotnē varbūt varētu būt.

Nafig vispār sievietes .. Jūsu dēļ vienas vienīgas galvassāpes un sirdssāpes ..

Tā ir mana šābrīža devīze attiecībā uz vīriešiem. :D :D :D Izklaidēm vēl viņi der, bet savu sirdi vairs nevienam nedošu. :D

Par tēmu: turpini neiespringt un dzīvo ar domu "kas būs, tas būs". Ja viņš nokavēs, tad pats būs vainīgs.. :)

Jā, es mēģinu neiespringt, bet nu brīžiem nesanāk. :D Laikam mazāk vajag domāt par to visu vnk :)

šajās attiecībās bija abpusējas simpātijas, līdz ar to iesākums jau bija vienkāršs, bet tā mūs šķīra pārāk liels attālums un mana vīrieša lielā greizsirdība, tad jāsaka, ka es mūsu attiecību saglabāšanas labā darīju daudz vairāk kā viņš. Tagad uz to visu paskatoties atpakaļ - ja nebūtu tāda bijusi kā toreiz, tad mēs kopā nebūtu, bet nu jau gandrīz 6 gadi un nenožēloju, ka tā cīnījos par mūsu attiecībām, lai gan otreiz tā pakaļ neskrietu. Taču, jo ilgāk ko'pā, jo labākas mūsu attiecības...