Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Strīds ar mammu

 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
Labrīt!

Gribu dzirdēt kādu padomu. Esmu sastrīdējusies ar mammu, viņa tik ļoti apvainojusies, ka negrib ne vārda dzirdēt. Kāpēc? Jo es vakar pateicu, ka mani ir traumējušas dažas viņas audzināšanas metodes. Viss sākās ar to, ka māsas puika bija pagalmā pie soliņa, darbojoties, izmētājis koka mizas, un pats pateica- kad iekurinās ugunskuru, es salasīšu un sadedzināšu. Mana mamma pacēla balsi un pateica, lai salasa uzreiz. Pēc tam viņa kaut ko teica man, bet es jau biju uzvilkta, viņa prasa- kas tev notika? Es atbildēju- tad, kad tu tā sāc runāt, mani tas iedzen stresā, jo atgādina manu bērnību.
Tad es viņai pateicu, ka mani ir traumējis tas, ka vienmēr visam bija jābūt pēc viņas prāta izdarītam. Un tā arī bija, vēl tagad nevaru no mājas iziet, ja 3 reizes neapskatos, vai viss ir vietā tā, kā tam jābūt pēc viņas domām. Bērnībā, pat ja kāds nieks nebija kur tam jābūt, vai kaut ko biju atstājusi nenoliktu, vēl tagad atceros "Ienāc iekšā!" vārdus un trīcošo sirdi, ar kādu jozu iekšā, domājot, kas atkal būs, ko atkal neesmu izdarījusi. Ja nemaldos, citi kaimiņu bērni pat jau sāka mani par to apcelt.

Netiku jau es tur sista vai vēl ko, bet tās lekcijas un morāles un PIEKASĪŠANĀS par katru nieku.
Un pats stulbākais, ka esmu visu slikto sevī pārņēmusi no viņas- apvainošanos par sīkumiem, bērnišķīgi kaprīzu uzvedību, ja kaut kas nav pēc mana prāta, lekcijas un morāles, piekasīšanos par visu, apvainošanos par 1 ne tā pateiktu vārdu, stresošanu un dzīves uztveri "Visa pasaule ir pret mani, ak es mazā nabadzīte". Jo to es esmu pati redzējusi ikdienā.

Vakar es viņai pateicu tikai par to, ka viņas balss tonis, tāda runāšana mani iedzen stresā un ir traumējis, jo es vienmēr atcerēšos to, ka man bija panika par to, ko es atkal neesmu izdarījusi.
Un tagad viņa ar mani nerunā. Nez, kas būtu, ja es būtu pateikusi visu, kas no viņas mani slikti ietekmējis.

Nezinu, ko iesākt. Viņa ir tāda, ka var nerunāt dienām, mani tas dzen ārprātā- šādas situācijas. Protams, ir daudz labu īpašību manai mammai, bet tās dažas... Piemēram viņas saasinātā pasaules uztvere nenormāli traucē komunikāciju, jo zinu- pateikšu kaut ko kritisku, viņa būs bez maz depresijā, un TIK liela kritika, kā pateicu vakar... pat nav jāpaskaidro.

Lūdzu, iesakiet man kaut ko, kā rīkoties. Atvainoties? Bezjēdzīgi, divas reizes jau mēģināju ar viņu runāt, viss beidzas ar to, ka viņa sāk stresot, pārspīlēt un pasaka, ka došot man naudu psihologam, ja reiz es esmu tādā traumā iedzīta (arī tas, protams, tiek izteikts kā pārmetums).
Savu vainu viņa nesaskata nemaz, vismaz tā šķiet.
24.08.2013 08:47 |
 
10 gadi
Reitings 4942
Reģ: 18.10.2009
1. mammai ir jāpieņem vecāku audzināšanas metodes (ar savu mammu bieži par to strīdos), jo es esmu mamma un es audzinu savu bērnu,mana mamma tikai ik pa laikam atbrauc, pieskata.


2. nevajadzētu pakļauties vecākiem, jo mums vairs nav zem 18gadu vecuma un nedzīvojam pie vecākiem.
24.08.2013 09:04 |
 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
Vaboleen, pagaidām man sanāk dzīvot pie mammas, jo darbs tepat vietējā pilsētā sākas, pie drauga nevaru, jo tad daudz braukāšanas būtu. Dzīvokli nav te viegli atrast, bet meklēju :/
Runa arī nav par to, bet gan par faktu, ka šis tas mammas izdarībās mani ir negatīvi ietekmējis, un viņa nevar to pieņemt.
24.08.2013 09:32 |
 
Reitings 13796
Reģ: 23.10.2010
Nu varbūt tu to tā pateici - asi? Viņa negaidīja tādus vārdus no tevis. Kura mamma gribētu dzirdēt, ka bērnam ir no viņas trauma? Skan skarbi. Saproti, iespējams, viņa to saprot, tomēr ir grūti atzīt - neesmu darījusi pareizi, kļūdijusies. Un atvainoties ir dubultā grūti. Ne visi cilvēki to spēj un tāpēc vieglāk ir ierauties sevī un atkal būt upurim.
24.08.2013 09:36 |
 
Reitings 6750
Reģ: 16.01.2011
Pasaki mammai paldies, ka viņa roku pret tevi nav pacēlusi.
24.08.2013 09:41 |
 
Reitings 5516
Reģ: 03.08.2013
Pasaki mammai paldies, ka viņa roku pret tevi nav pacēlusi.

Jā, tagad visi pateiksimies saviem vecākiem par to, ka neesam skaldīti. Arī par to, ka bērnībā neesam seksuāli izmantoti vai mūsu vecāki nav narkomāni. :D Jābūt, protams, pateicīgam par to, kas tev ir, bet ne jau līdz bezgalībai. Nekas nedod vecākiem tiesības emocionāli terorizēt savu bērnu.

Piekrītu _paris - varbūt komunikācijas veids nebija tas veiksmīgākais. Vienkārši nogaidi.
24.08.2013 09:55 |
 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
Asi- varbūt, ka tiešām asi. Man šķiet, ka tam pat nebūtu īsti nozīmes, viņa nespēj pieņemt faktu, ka ir kaut ko izdarījusi ne tā. _paris, tev taisnība, viņa labāk ir upuris, nekā atzīst savu vainu, un man no tā ir jācieš, jājūtas vainīgai, atkal jāsāk domāt, ka es vien pati esmu tā, kura ir viņu aizvainojusi un kura ir vainīga.
Minci, nav tā, ka mani stilbi nav jutuši žagarus, roku, vai pat siksnu. Vienkārši tas nebija regulāri, tāpēc saku, ka sista netiku, jo nevar jau to uzskatīt par baigo sišanu. No manis vienmēr prasīja, lai viss ir kārtībā, viss tiek savākts, novākts, sakārtots ar mērķi mani pataisīt par baigo kārtības mīlētāju. Rezultāts? Cūkukūtī nedzīvoju, kārtība tiek ieviesta tad, ja kaut kas saiet bardakā, kad esmu viena, pati saimniece, viss man ir sakārtots. Ja kādreiz esmu mājās, kad viņa atnāk no darba ātrāk, uzreiz skrienu skatīties, vai varu paspēt visu nolikt, novākt, lai tikai būtu viss kārtībā pēc mammas prasībām, lai tikai atkal nebūtu jāklausās pārmetošais tonis "Atkal man aiz tevis jāvāc, dibens jāslauka"
Un tas ir gan stress, vienmēr man ir bail, ka kaut ko ne tā pateikšu vai atkal saņemšu pārmetošā balsī kādu tekstiņu. Ja viņa man kko nelika darīt, es arī neizdarīju (bērnībā), bet kad es neizdarīju, tad saņēmu lekciju. Es redzu, ka trauki nav jāmazgā, jo tur 2 krūzes un 3 šķīvji, manuprāt, tas nav nekas. Viņa atnāk un sāk mani strostēt, ka trauki nav nomazgāti,kas viņa mājkalpone.
24.08.2013 10:11 |
 
10 gadi
Reitings 2109
Reģ: 31.01.2012
Es ar esmu pret šo to, ko dara mani vecāki. Pat nezinu, kā vedīšu savus bērnus pie viņiem palikt, kad tādi būs. Tur tak no tēta katrs otrais vārds ir lamuvārds.
24.08.2013 10:29 |
 
Reitings 3467
Reģ: 24.09.2012
Runa arī nav par to,

Viņa atnāk un sāk mani strostēt, ka trauki nav nomazgāti,kas viņa mājkalpone.

Manupraat, ir gan daleeji. Ja tu dziivo pie maates joprojaam, ar kaadaam tiesiibaam tu bruuc vinjai virsuu? Esmu tomeer mammas pusee - es vinjas vietaa justos vnk zemee iemiidiita. Meita uzgaazj man uz galvas samazgas, pie tam savus traukus nenovaac...Ja arii tevi neapmierina maates audzinaashanas metodes, vairs jau tu neko dziivee nemainiisi. Maacies no kluudaam un nepielauj taas pret saviem beerniem. Gan jau vinja ir domaajusi, ka vinjas audzinaashanas metodes ir taas labaakaas bijushas.
Un vispaar, kaads bija tev meerkis to visu mammai pasakot?
24.08.2013 10:35 |
 
Reitings 11698
Reģ: 29.11.2012
Es domāju,ka neviena mamma nebūtu priecīga par to,ka kādam ir trauma no tā,kā viņa ir audzinājusi. Es domāju,ka mana mamma arī apvainotos,jo galu galā- esmu izaudzināta par labu cilvēku, neesmu nedz nomaukojusies, ndz dzērāja, nedz narko, nedz vēl nez kas. Izmācījusies, strādāju....tātad izaudzināta labi.
24.08.2013 10:37 |
 
Reitings 3467
Reģ: 24.09.2012
Un maasai taads pats viedoklis par mammu? Ja nee, tad tev tieshaam psihologs jaapmeklee.
24.08.2013 10:41 |
 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
Aija, par tiem traukiem- tas bija par bērnību domāts, varbūt ne tā uzrakstīju. Tagad es aiz sevis savācu, kā jau rakstīju, patiesībā es, kolīdz paēdu, uzreiz savus traukus nomazgāju, pati mazgāju savas drēbes, pērku sev visu utt.

Mans mērķis, to pasakot, bija, lai viņa beidz visu laiku runāt tik nikni ar māsas bērniem, ja kaut ko neizdara uzreiz pa viņas prātam, viņa sāk bļaut. Tas nav normāli, pareizi, sakat, kā gribat. Kāpēc es varu ar viņiem normāli sarunāt nebļaujot? Un vienos vārdos viņa to atzīst, ka tas ir slikti, ka visu laiku runā nikni, citā brīdī viņa nespēj sagremot tādu kritiku. Otrs mans mērķis bija pateikt to sāpi, kas manī ir jau ilgi, būtībā tikai daļu sāpes, jo visu es nemaz neuzdrošinos pateikt.
Un pie kā es būtu vainīga, ja man jau no bērnības ir bailes, ka es atkal nebūšu kaut ko izdarījusi kā vajag, ka man, dzirdot to viņas balss toni, atkal nākas atgriezties bērnībā, kad morāli jutos pazemota, nelaimīga, satraukta utt.? Labi, nebiju paraugbērns, bet kā jau visi! Galvenais, ka es vienmēr centos aiz sevis savākt, aizvākt utt., bet nekad nebija pietiekoši. Limīga bija tā diena, kad ienācu istabā un nesaņēmu atkal tekstus par to, kas ir ne tā.
24.08.2013 10:49 |
 
Reitings 2342
Reģ: 29.01.2009
Reizēm dzīves negatīvie aspekti uz personu iedarbojas pozitīvi - norūda, sagatavo dzīvei. Šobrīd izskatās, ka neesi pieaugusi, jo pati sevi vēl uztver kā bērnu, kam jābaidās. Es Tavā vietā, paredzot mātes iespējamo bļaušanu, pateiktu bērnam, ka varam tagad kopā salasīt, lai pēc tam ērtāk. Tad noteiktu mammai, ka mazais liels prātnieks, bez balss pacelšanas tīri labi iztiek. Šobrīd Tu ne bērnu "izglābi", ne liki mammai saprast, kur problēma, Tu vienkārši viņai pateici, ka viņa ir slikta mamma. Tas sāp.
24.08.2013 10:52 |
 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
čāča, es arī esmu izglītota, neesmu nelietoju narkotikas, alko lietoju reti, viss ķipa OK ar mani. Bet ir tāds liels BET- kā jau teicu- psiholoģiski esmu pārņēmusi no viņas visas savas sliktās īpašības, jo es to esmu diendienā novērojusi, ar to saskārusies un pieņēmusi kā normu cilvēku attiecībās, tagad to pašu pielietoju ar saviem tuvajiem, piemēram, draugu. Mamma pati atzīst, ka viss tas ir no manis, bet tai pašā laikā nevar to pieņemt. Drusku neloģiski, ne?
24.08.2013 10:54 |
 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
Ne tā uzrakstīju- mamma pati atzīst "Tas viss ir no manis" (par tām īpašībām)
24.08.2013 10:56 |
 
Reitings 2342
Reģ: 29.01.2009
MojoJojo, neloģiski ir, ka liels cilvēks vēl joprojām vaino vecākus, tā vietā, lai sāktu strādāt ar sevi. Tikpat labi, cilvēks, kas saķēris masaliņas, varētu skraidīt apkārt un visus par to informēt, tajā pašā laikā tās neārstēt. Loģika?
24.08.2013 10:57 |
 
Reitings 3467
Reģ: 24.09.2012
lai viņa beidz visu laiku runāt tik nikni ar māsas bērniem
Tie ir maasas beerni, ne tavi. Ja maasu kas neapmierina, lai vinja pati runaa ar maati.

mans mērķis bija pateikt to sāpi, kas manī ir jau ilgi
Un, ko tas deva? Domaaju, ka sabojaaji attieciibas ar mammu uz visu atlikuso muuzju, jo taadas lietas nevar aizmirst. Ja tu gribeeji noraadiit uz maates patreizeejaam kluudaam, pashai vajadzeeja izveeleeties mieriigu toni un izteiksmes veidu. Ar kliegsanu tu neko nepanaaci. Bet, taa kaa ceeli augshaa savus pagaatnes aizvainojumus, tad kaa pati redzi - neko nepanaaci.
Piekriitu ieprieksh teiktajam, ka neesi pieaugusi. savu kluudu sapratiisi tikai daudz veelaak.
24.08.2013 11:01 |
 
Reitings 375
Reģ: 27.06.2012
ctn, man šķiet, tu esi pareizi pateikusi. Es joprojām 'raustos' no mammas, man joprojām ir tādas bērnišķīgas bailes, ka kaut kas nebūs pa viņas prātam, ka kaut ko izdarīšu ne tā, ka viņai kaut kas nepatiks. kad kaut kur dodos ārā, man ir sajūta, ka jāatskaitās, kur esmu, ar ko, kad būšu mājās. Un tā es arī daru. Man nav vajadzīgs katru dienu sazināties, sarakstīties, viņai gan. (bet to es vēl varu saprast, jo viņa ir viena, kad manis nav, vientulība tomēr dara savu.)
Varu atzīt, ka sāpināju viņu, nesavaldījos, bet vismaz ir pateikta daļa no manas sāpes pret viņu. Noteikti, ka ne tai labākajā veidā, bet to es vairs labot nevaru.
24.08.2013 11:02 |
 
Reitings 11698
Reģ: 29.11.2012
Man liekas,ka tu vnk esi emocionaala. Paaraak. Gan beerniibaa, gan tagad.
Bija bērni,kas pēc rājiena uzreiz sāka raudāt un jutās vainīgi, un bija bērni,kas mammas rājienu uztvēra kā parastu teikumu.izdarīt izdarīja un laida atkal blēņas darīt.
Tu noteikti iji emocionālais bērns,kas raudāja dauz un dikti.
Un piekriitu meitenēm,kas saka-ka nav ko mammai bakstīt acī par to kādas traumas viņa tevī ir ienesusui, bet iet memlēt speciālista palīdzību. Savu mammu tu nezvai vairs izmainīsi, bet savu uztveri tu vari mainīt.
24.08.2013 11:03 |
 
Reitings 11698
Reģ: 29.11.2012
Varbūt vienkārši sāc dzīvot atsevišķi. Pie mammas dzīvojot mierīgāka nekļūsi un ja jau viņa tevi traumē...ja gribētu, atrastu iespēju.
24.08.2013 11:06 |
 
Reitings 2342
Reģ: 29.01.2009
Man mammas šobrīd nav. Bet, gribētu ar viņu pie kafijas tases parunāt, kāpēc bija tāda, kāda bija. Tev tāda iespēja ir, izmanto. Uztaisi kafiju, aiznes tasi, apsēdies blakus, pasaki, ka pateici par asu emociju uzplūdā. Pie viena pasaki, ka novērtē to, ka bija jumts virs galvas, maize uz galda un burtnīca, ko likt skolas somā. Tad var sekot jautājums - kāpēc tik asi kliedza? Izstāsti kā juties un kā jūties tagad. Varbūt bija darbos nomocījusies un pārgurusi, lai Tev tā burtnīca un maize būtu. Ja nemīlētu Tevi, Tu tagad būtu uz ielas, ne sēdētu siltā istabā pie PC.
24.08.2013 11:09 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!