Par piecgadīgo bērnu man viss ir skaidrs - nē, manuprāt, tā nav norma.
Baroju sīci ar krūti vien mēnesi, bet tajā laikā sanāca vienreiz barot valsts iestādē - dzimtsarakstu nodaļā, kur 40 min bija jāgaida pieņemšana. Nu, neko, piesedzos un baroju, ko darīt? Atstāt mājās nevarēju šī paša iemesla dēļ - jo bija jābaro un pudeli vēl neņēma. Kad piens pazuda, nekas cits viņai neatlika, ja negribēja badā nomirt, bet tā "pudeles ņemšanas ieaudzināšana, kas it kā ir atkarīga no vecāku gribasspēka", kā te wee minēja, man bija murgs. Sīkā kauca, es pati kaucu, trīs dienas negulēju principā nemaz. Tāpēc par wee viedokli, atvainojos, viegli iesmaidu. Jā, cilvēks visu ir izplānojis, bet acīmredzami, trūkst izpratnes par bērniem kā tādiem. Bet, nekas, mazulis izaudzinās, tikai pašai wee tas var būt diezgan skarebs pārdzīvojums, tāpēc uzmanies, lai tad, kad viss tomēr nenotiek tā, kā tu gribi (jo teici, ka tev neesot pamata domāt, ka tavi plāni var nepiepildīties), tev neuzdod nervi. Man ir draudzene, kura ir izdarījusi it visu, lai mazais ēstu pudeli - brēcinājusi, braukusi uz dienu prom, mēģinājusi visus iespējamos sošus, jo viņai vajadzēja uz nedēļu doties uz citu pilsētu augstskolas parādus kārtot, bet joprojām (nu jau arī vairs nav vajadzības) gada vecumā viņas meita neņem pat knupi. Tici man, tas salauž vislielāko "vecāku apņēmību" vai kā to sauc. Tik mazu bērnu nevar audzināt, tāpat arī liekākā daļa tavu uzskatu par barošanu/dzemdēšanu utt vienkārši neiztur kritiku, bet to tu pati redzēsi vēlāk. :)