Sveikas, meitenes!
nezinu kā lai sāk, bet man ir ļoti liela problēma.
Kādu laiku atpakaļ biju iepazinusies ar vienu puisi no paralēlās klases, klašu ekskursijā.
Atbraucot atpakaļ uz mājām, iegāju draugiem.lv un pirmā vēstule bija no viņa, tā nu mēs dienu no dienas sarakstījāmies,gājām ārā,kino utt. tad nu tā arī sagājām kopā.
Sākums bij ļoti skaists, biju laimīga, bet tad man sāka kaut kas pietrūkt, tad nu tā sanāca, ka mana kāja paslidēja ''pa kreisi'' viņš piedeva un tas notika vēlreiz, protams, tad man tas likās sīkums, ja jau piedod vienreiz, tad nākamo reizi arī piedos... bijām kopā gadu un četrus mēnešus līdz pienāca tā diena, ka viņš vairs nejuta vairs pret mani neko, un tad arī es sapratu, ka esmu zaudējusi savu pirmo mīlestību, nespēju tam noticēt, jo pirmstam likās, ka viņš piedos man visu, bet tad es ''aprāvos''. Es vairs neko nevarēju glābt, darīju visu kas man bija pa spēka, bet tas bija veltīgi... tā nu mūsu ceļi šķīrās. ilgi un dikti pārdzīvoju, par to, cik liela muļķe biju, ka sāpināju viņu, jo viņš bija gatavs adot man pēdējo... tā nu pagāja mēneši, mēs tikāmies tikai skolas gaiteni, paejot garām ar nokārtām galvām, taka nekad nebūtu viens otru pazinuši. tā nu lēnām viss sāka izzust, bet bieži vien peldējos asaru jūra, jo nevarēju sev piedot, par pāri nodarīto cilvēkam kurš mani mīlēja.. Nu jau ir vairāk kā pus gads kā esam šķirti, nezinu gan kā viņam iet ar attiecībām, bet man ir ļoti liela problēma, es nemāku vairs būt kopā ar kādu, jo vienmēr atrodu kādu sīkumu pie kura piekasīties, un tā nu es visu laiku domāju, cik ilgi vēl manā galvā šī pirmā mīlestība sēdēs un neļaus man sākt jaunas un stabilas attiecības, jo visus salīdzinu ar viņu. Mīļās meitenes vai Jūs varētu man palīdzēt ar kādu padomu?
53
