Ja varētu dzīvi sākt no jauna

Sāktu strādāt ap gadiem 18.
Mācītos papildus vācu valodu + kādu citu (franču), lai savā vecumā tās pārvaldītu tāpat kā angļu. Gribētu iemācīties spēlēt klavieres.
Būtu novērtējusi viņu, neizsmietu..
Sāktu nēsāt papēžus, tad vrb iemācītos staigāt ar tiem, jo nevaru iedomāties situāciju, ikdienā velkot kurpes ar papēžiem
Diemžēl man nepiemīt mīlestība pret sportu. Attiecīgi to arī vēlētos labot

Nekad nebūtu braukusi tajā naktī atpūsties ar ''policistiņiem''.

Tā ir vienīgā kļūda kuru nožēloju un kura man un manai ģimenei traucē vēl šodien.

pusaudžu gados pieļāvu daudz kļūdas, daudz ko gribētu manīt.
nepamestu spēlēt vijoli.
nepamestu tautiskās dejas.
nepamestu mākslas vingrošanu.
nepamestu dziedāšanu.
nepamestu franču valodas mācības.
Vēlētos būt daudz klusāka, jo mana braurība dažkārt man pašai krīt uz nerviem.
Vēlētos mācīties daudz labāk.

Ir lietas, kuras noteikti piespiestu sevi izdarīt ātrāk, zinādama, ka tās būs tik tiešām vajadzīgas pašlaik. Būtu ļoti labi, ja tās jau būtu izdarītas, nevis vēl tikai jādara. :D

Ir ļoti daudz lietu, kuras es vēlētos mainīt.
1. Vairāk būtu pavadījusi laiku ar savu vecvecmāmiņu, kuru pāgājušogad zaudēju.
2. Jau laicīgi vajadzēja bijušo "nolikt pie vietas".
3. Būtu aizgājusi uz kādu no tikšanām, kuras esmu palaidusi garām.... ehh, a ko!?

Laikam vienkarshi uztvertu visas agraakaas likstas daudz vieglaak. savaadaak - iisti neko. pat ja ar ko neesmu apmieiraata - nu un, negribu mainiit :)
Ja nu vieniigi piekriitu Elizabetei - nepamestu paaris hobijus.

Būtu tērējusi mazāk naudu,
Būtu ātrāk sākusi domāt "citādāk".

Būtu bērnībā dziedājusi un dejojusi, tādējādi izkopjot šīs prasmes;
Arī jau no bērnības mācījusies krievu val, jo tgd 20 gados man sāk rasties nepieciešamība pēc viņas, bet zināšanu nav nekādu;
Izturējusies citādāk pret cilvēkiem;
Nesākusi smēķēt pamatskolā

Būtu pāris gadus agrāk jau apzinājusies, ka esam gatavi bērnam, taču mūžīgās šaubas mūs līdz šim secinājumam novedušas vien tagad.. un tad nu gaidi, gaidi.....

Izvēlētos citu profesiju!

nepieļautu 16 gadu vecumā pieļauto kļūdu, kas ietekmē vēl šodien...

Nezinu, manuprāt, es neko nevēlētos mainīt, jo ja mainītu, tad es nebūtu šodienā. Man ir labi kā ir, un esmu apmierināta ar sevi un savām izvēlēm.

Gribēju jau rakstīt, ka neko negribētu mainīt, jo viss, kas ir noticis, ir padarījis mani tieši tādu, kāda esmu, un novietojis tur, kur esmu, taču bija 16-17 gados viens posms, kas man pabojāja veselību un liek vēl tagad par sevi manīt un bojā manu dzīvi. Nē, ne narkotikas.

Būtu mācījusies vairāk ķīmiju, likusi eksāmenu un turpinātu savu nākotni tajā nozarē.
Būtu atvērtāka, man ir tik ļoti, ļoti grūti atvērties, uzdrošināties...

esmu priecīga par savu dzīvi, pateicīga par ikvienu cilvēku, kas tajā ienācis jebkurā formā - kā mīļotais, drauga/-draudzenes, paziņa vai nejaušs garāmgājējs, kas licis pasmaidīt. Vienmēr esmu dzīvojusi ar maksimu - dzīvot tā, kā šī diena būtu pēdējā, kas faktiski nozīmē - harmonijā ar sevi.
Un tomēr, visu šo apmierinātību aizēno veselība, ko pabojāju. Tādēļ - līdzīgi kā Yesterday - šis ir apstāklis, ko mainītu. Tas bija nakts darbs paralēli pilna laika studijām un nepilnas solodzes darbam pofesijā paralēli mācībām, lai varētu bieži apciemot cilvēku, kas bija tuvs, bet mita citā zemē. Nesaku, ka nebija vērts - protams, ka bija. Bet līdz brīdim, kuru es nedaudz par vēlu pamanīju.

Esmu samierinājusies ar to, kā ir, un iemācīšos no tā visa izvilkt labāko (ar laiku), bet, ja fantazējam, tad tīņu gados stingrāk pastāvētu par sevi un vairākas reizes atteiktu cilvēkiem, kas manu labsirdību izmantoja ļaunprātīgi. Vēl arvien sāp par to, kā cilvēki, kas šķita tuvāki par visiem - bērnības draugi - tik nelietīgi nodeva. Jā, būtu zinājusi, nebūtu viennakt sēdusies uz tā moča... Un nebūtu atmetusi ar roku savam sapnim. nu jau, diemžēl, par vēlu...

Ir ideāli. Visādie mēsliem esmu gājusi cauri, bet ja to nebūtu - es iespējams tagadnebūtu tik laimīga.

Iesaku nemainīt neko savā dzīvē, tkai sevi un savu attieksmi, darbību un filozofiju neatkarīgi no apkārtējiem.

esmu par to daudz domājusi. šobrīd domāju, ka būtu mācījusies tālāk mūziku un tikai pēc tam sākusi līst lauciņā, kurā darbojos (cenšos) šobrīd. kaut kādā ziņā ir priekšrocības, ka esmu šajā jomā jau kādu laiku, bet tomēr tas, ka neturpināju mācīties mūziku arī vidusskolā mani joprojām šausta. trūka pašpārliecinātības par savām spējām un talantu, diemžēl .. kā izrādījās jau pat gadiņu vēlāk, galīgi nepamatoti. saklausījos neīstajā skolotājā :(
bet kopumā esmu diezgan laimīga. tikai šobrīd esmu diezgan "kardinālas" izvēles priekšā, no kā raustos kā puņķis uz drāts. baidos, ka izvēlēšos nepareizi. runa ir par studiju turpināšanu, un vienā gadījumā tie ir 2 gadi jaunā valstī, kuras valodu knapi pārzinu, otrā - 5 gadi tepat, kur valoda jau apgūta ļoti un visādi citādi ir daudz plusu palikt tepat, un par universitāti arī esmu starā. bet tie ir 5 gadi. 5 !!! gadi.
help ? please ? :D anyone ?

frivolous

Varu teikt tikai to, ka tie 5 gadi ir ļoti biedējoši tikai sākumā. Kad sākas mācību process tas laiks paskrien nemanot. ;)