Mana laulība ilgst mazāk par gadu.. Viņš mani bildinàja drīz pēc iepazīšanās un es piekritu. Kad rozā brilles paslīdēja zemāk , es vairs nebiju pārliecināta, ka vajag tādas kāzas. Ierosināju-labāk tikai sarakstamies. Mēnesi pirms kāzām es vairs nebiju pārliecināta, vai maz vajag sarakstīties. Es ļoti mocījos ar lēmuma pieņemšanu, bet domāju, ka padoties pirms pašas laulības noslēgšanas būtu gļēvi un pati sev apsolījos darīt visu, lai mums viss sanāktu. Darīju, ko varēju, bet mēs esam kā suns ar kaķi. Mani nepamet tā sajūta, ka viss beidzies lāgà nesācies. Remontējam viņa dzīvokli, mani vecāki tam nolūkam uzdāvināja pieklājīgu naudas summu, pati visu mūsu kopā būšanas laiku esmu ielikusi tur visu brīvo naudu. Man ir intuīcija, ka nākotnē mums nekas nesanāks, pat ja es viņu mīlu. Mani bez visa tā moka kauns par neveiksminieces statusu, ar šausmām iedomājos kā pievilšu savus vecākus un kāda būs draugu reakcija. Viņi teiktu, ka tik ātri nevajag padoties, bet es redzu, ka nekas nestrādā. Es nezinu, kā labāk rīkoties-mēģināt tomēr?
16
