Uzmest lūpu

Nav pirmā reize, kad es to saku, bet man ir jāpārrauj tā nabassaite laikam. Esmu īsta tēva meita, mūsu attiecības ir ļoti, ļoti labas, kā draugiem. Viņš man stāsta visu, sākot no dārza rozēm līdz mīļākajām. Laikam tāpēc es ļoti saasināti uztveru visu, kas ar to saistīts. Mani kaitina, ka viņš prasa manu padomu, stāsta kā viņam ar bijušo sievu neiet, ka gaida viņas izvākšanos, bet te hop! un biznesa nauda var tikt notriekta ar viņu. Man no sirds vienalga, ko viņš dara savā privātajā jomā, bet tāds uzmetiens..Un mani sāpina, kad man melo un sola lietas, bet vēlāk rīkojas pavisam citādi.

Man ir bijis taa,kad ir bijis "smagi ap sirdi",bet tad censos mieriigi visu apdomaat -ieiet taa otra cilveeka aadaa un meeginu saprast otra riiciibu!Parasti tad arii nomierinos.Taa apvainosanas nav uz ilgu laiku!

_paris,
cik spriežu pēc taviem ierakstiem un veida kā esi aprakstījusi situāciju, tad kaprīze tā nav, aizvainojums jā, bet šo Tu atrisināsi tikai izsakot savas sajūtas tēvam, turklāt nevis ar pārmetumu, vienkārši, lai tēvs uzklausa, tā ir tava ģimene, ja pareizi protams paskaidrot savas sajūtas bez aizvainošanas, tad biznesa lietas un personiskās attiecības, tas vairāk nostiprina, nevis attālina :)

ai, bieži mani apbižo :D

es arii apvainotos.

Izrunājies ar tēvu, pasaki kā jūties ,jo saprotu, ka tās dusmas ir nevis par tēvu, bet par tēva maigo sirdi attiecībā pret bijušo sievu

Man gan šķiet, ka aizvainojums ir par neizpildītu solījumu, vismaz man _paris vietā tā būtu.
Es šajā ziņā esmu ļoti strikta un par nepildītiem solījumiem apvainojos uz ilgu laiku. Bet taisnība, tas nav produktīvi, ja vari pārkāpt tam pāri, tad dari to. Bet es uzskatu, ka tev ir visas tiesības būt dusmīgai.

Tak nevajag tur baigo sarunu un izrunāšanos. Vienkārši "kā sniegs uz galvas" izmet visu sakāmo kaut vai pusdienlaika pārtraukumā. Bez ievada un garām skaidrošanām un nobriešanas uz sarunu. Tipa: "Atceries, mēs plānojām tādu un tādu braucienu?... Zini, man pēc šī gadījuma ir tādas un tādas izjūtas, jo.... Un es nezinu, ko tagad man darīt, jo jūtu, ka nespēju samierināties un esmu uz tevi dusmīga.". Viss.

Paldies, jums, vismaz vieglāk, kad var uzklausīt arī citus viedokļus, bez tā iekšējā bērna, kas ir manī. :)

Kā eļļa ugunij ir tas, ka viņi brauc ar mašīnu, kur vieta bija viņu kopīgajai meitai, tomēr man tāda neatradās. Tā ir vēl viena mana aizvainojuma šķautne. Nē, es tiešām saprotu, ka man nav 6 gadi un lietas jau tveru visai racionāli, bet šādās situācijas manī aizdedz kaut kādu liesmu.

_paris,

būs labi ;) Dusmas nevairo sieviešu skaistumu, tikai vairāk grumbas pierē utt

Tā jau ir, DIO. Jāpalasa grāmata un jāiet gulēt, rīt jau viss būs gaišākās krāsās.

Īsti nesapratu, par ko konkrēti ir runa un kāds šobrīd ir Tava tēva ģimenes (attiecību) stāvoklis, bet vai nevar būt tā, ka viņš ir sajutis iespēju ar to sievieti šī brauciena laikā kaut kādā veidā uzlabot/izlabot/palabot attiecības?

Melns, esmu domājusi šādā plaknē, bet nu nē, nedomāju, ka viņš var, grib, ko uzlabot. Attiecību stāvoklis - bija precējies ar sievieti, ir kopīga meita, tagad jau 1.5 gadu oficiāli šķīries. Satiekās ar citu, bet nekā nopietna, tikai sekss. Aiz vainas sajūtas pret bērnu, ļāva ex sievai dzīvot viņa mājā, tagad to rūgti nožēlo. Nu domāja, ka varbūt viss izdosies, bet diemžēl vecās problēmas uzpeld, arī sekss esot 1x mēnesī un tad šī sieviete saka - ja jau tev vajag.. Pilnīgs murgs. Tagad viņi guļ katrs savā gultā. Ik pa laikam viņš satiekas ar citu. To atklāja bijusī un paziņoja, ka nevāksies ārā bez tādas un tādas summas. Tas īsumā. Šobrīd viņi jau ir Šveicē.

Jā, reizēm gadās uzmest lūpu. Pārsvarā tas ir pateicoties manam vīrietim un manam noskaņojumam. Es kā mazais bērns esmu iemācījusies, ka uzmetot lūpu var panākt savu. :D

Tavs tevs ir pieaudzis virietis, kurs pats pienem lemumus un ir atbildigs par tiem.
Tava vieta es justos aizvainota, tacu tev ir jarespekte ari vina lemums.
Es drosi vien atklati pateiktu, ka esmu nedaudz aizvainota par to, ka mainija planus.