Ir nācies iet tam visam cauri,ir smagi ne tikai saimniekiem,bet arī vetārstiem,kuriem pašiem nobirst pa asarai izbeidzot šīs ciešanas..Mans suns arī bija vecs un smagi slims,tāpēc nolēmām beigt viņa ciešanas.Apglabājām viņu tur pat dārzā,zem koka,netālu no viņa būdiņas.Savādākais ir tas,ka viņš neilgi pirms miršanas katru dienu dārzā ņēmās un raka,līdz bija izracis iespaidīgu zemes caurumu jeb bedri,lieki piebilst,ka tur par arī apglabājām,skaisti,ēnā,zem kociņa,kur suncītim bija mīļa vieta.Bet runājot par tavu nepatīkamo situāciju..mans omes suns arī bija jau krietni padzīvojis un līdz ar vecumu zaudējis redzi,gribēja beigt viņa ciešanas,bet tā arī beigās sanāca,ka sunci neaizveda un atstāja ģimenes draugu dzīvoties.Nekas jau nemainījās,mīļoja viņu kā visu laiku,viņš priecīgi sagaidīja mājās savu saimnieku,utt,tikai vienīgā atšķirība bija tajā,ka nācās orientēties tikai ar dzirdes palīdzību,kas arī noteikti nebija nekāda labā,zinot suncīša vecumu.Suns nomira no vecuma,un ja nemaldos nodzīvoja vēl vairāk nekā gadu no brīža,kad saimniekiem nācās izšķirt ko ar viņu darīt. Ja nav ļoti bēdīgs stāvoklis,kā arī ir spēks,laiks un pacietība suncītim pievērst vairāk uzmanības,tad dari to,protams,ja nav galīgi slikti.Skaties,bet varu teikt,no pieredzes,ka varat vēl kādu laiciņu pabūt kopā. Milzum daudz izturības un turies! :) Piedošanu,ka tik gari,kā arī nemaz neskaitīšu cik reizes uzrakstīju vārdu suncītis..tas man tā pēc ''dokumentālista noskatīšanās'' pielipis..
57
