Liktenīgie?

Ne jau vien liktenis ir vaininieks.. liela nozīme ir sadzīvošanas mākslai. Protams.. sastapt piemērotu cilvēku ..tas droši vien ir kaut kā.. liktenīgi :)

Es zinu pārus - ilgi un laimīgi.. tiesa..tādu ir ļoti maz. Toties labāk mācīties no pozitīviem, optimisma pilniem piemēriem :)

Nav tāds "lemts" būt kopā, tas drīzāk ir smags darbs, pielāgošanās, otra vajadzības nostādot augstāk par savējām. Bet patērētājkultūra sludina - visu tikai sev un daudz, jauna, moderna, skaista, skaistāka, dārgāka! Tāpēc arī tik daudzi nepaliek kopā, jo šis piedāvājums šķiet ērtāks par grūtībām.

Protams, ir cilvēki, kuri mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī aizgājuši, es to nenoliedzu. Taču viņu ir maz, vairākumā ir baudītāji, nevis devēji.

es vienmer esmu un gribu ticet taadam lietaam,bet tas,kas pashlaik notiek apkaart pasaulee, pamazaam saak dragaat sho ticibu... Es naivi ticu milestibai,kaut gan zinu,ka diez vai taada eksistee.. akli tiecos peec taas... bet beigas visur rinjkji tik shkjirshanaas,vientuljaas maates un pie mazaakaas problemas visi shkjiraas... brizhiem gribas uzdot sev jautajumu-nu kam tas viss vajadzigs..preceshu nost kaadu biezo,bet vismaz skaisti dzivoshu ... lidz noteiktam laikam :D ehh... tas taa..dusmu brizhos uznaak taadas domas,bet jaa... gribetos taa skaisti un lidz muzha galam.. savu ex milu joprojam no visas sirds... un tapec liekas,ka ir taada milestiba un saderiba... turpinashu naivi,akli un stulbi ticet :)

Es uzskatu, ka katrs cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, ir likteņa lemts, lai mums kaut ko iemācītu.
Kāpēc grūti saglabāt "ilgi un laimīgi". iespējams, liktenis šiem cilvēkiem to nemaz nav paredzējis, attiecībām var būt arī pavisam cits "uzdevums".

es ticu :)
nevaru izskaidrot īsti kāpēc ..vienkārši jau pirms pirmajām attiecībām ticēju,ka ir tādi cilvēki.
Tagad esmu ar savu puisi piecus burvīgus gadus un ticu vēl joprojām :)

Bet patērētājkultūra sludina - visu tikai sev un daudz, jauna, moderna, skaista, skaistāka, dārgāka! Tāpēc arī tik daudzi nepaliek kopā, jo šis piedāvājums šķiet ērtāks par grūtībām.
Taču viņu ir maz, vairākumā ir baudītāji, nevis devēji.

Labi pateikts!

Nē, vispār neticu tādiem apzīmējumiem kā "īstais un vienigais" utt. Jā, tu vari atrast savu šībrīža "īsto un vienīgo", kādu, kurš šobrīd tev ir perfekti piemērots, bet gan mēs paši, gan pati dzīve mainās, un tas ir dabiski, ka attiecības sāk jukt ārā. Tāpēc, manuprāt, ir jāizbauda un jānovērtē tas laiks, kamēr ar kādu ir patiešām labi. Un, protams, ir pāri, kuri nodzīvo kopā visu mūžu, bet tādi nekad nebūs visi, un varbūt arī nevajag.

Nē, nav nekādu liktenīgo, īsto un vienīgo. Ir divi cilvēki, kas sader kopā, taču viņiem neizbēgami nāksies kādreiz meklēt kompromisu un pieslīpēties otram.

Es uzskatu, ka katrs cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, ir likteņa lemts, lai mums kaut ko iemācītu.

man kāreiz bija tāda mācībstunda. :D

Elizabete - jā, bet kur ir tā robeža, cik ļoti cilvēki ir gatavi viens otram "pieslīpēties"? Un vai vienmēr ir vērts to darīt?

Par to ilgi un laimīgi, tas, manuprāt, ir atkarīgs no pašiem, jo ja vēlas labas attiecības, pie tām ir jāstrādā. Ja visu atstāj pašplūsmai vai likteņa varai, nereti attiecības izbeidzas.
Daļiņa manis tic tādam naivam romantismam. Pati ceru, kādu dienu sastapt savu liktenīgo. Pagaidām esmu ar cilvēku bez dziļām domām par happily ever after un mr. Big utt Vienkārši izbaudu laiku ar konkrēto personu, priecājos par dzīvi utt :)

Nav tāds "lemts" būt kopā, tas drīzāk ir smags darbs, pielāgošanās, otra vajadzības nostādot augstāk par savējām. Bet patērētājkultūra sludina - visu tikai sev un daudz, jauna, moderna, skaista, skaistāka, dārgāka! Tāpēc arī tik daudzi nepaliek kopā, jo šis piedāvājums šķiet ērtāks par grūtībām.

+1.

Īsti nezinu, vai to var saukt vārdā "liktenīgais", bet ticu, ka dzīve mēdz piespēlēt cilvēkus, ar kuriem esot rodas sajūta, ka viņi tiešām ir liktenīgie, jo ir vārdos neizsakāma pievilkšanās un tāda kā dvēseļu radniecība..ah, pat nemāku noformulēt savas domas :D

Elizabete - jā, bet kur ir tā robeža, cik ļoti cilvēki ir gatavi viens otram "pieslīpēties"? Un vai vienmēr ir vērts to darīt?

Protams, ka vienmēr nav. Tāpēc cilvēkam ir dots saprāts, lai izsvērtu un nonāktu pie slēdziena, ir vērts vai nav.

Es ticu, vismaz manas attiecibas ar viru par to liecina, jo tik daudz apstaklu, pilnigi ka shema mus saveda mus dzives kopa! Liktenis!
Un zini kas vel, ta sajuta, ka Tu zini ka vins ir istais, liktenigais! Galva vairs nekad nepiezogas domas pie cita viriesa, cita seksa, citas laulibas, nopietni!
Protams, tas ir darbs un raukstura parmainas, bet tas notiek dabiski ar merki iet tikai uz prieksu un "izaugt" abiem kopa!

Ko vel gribeju pieminet, es naku no ticigas gimenes, man pusaudzei esot, mamma stastija, tu katru dienu ludz sev viru no Dieva! Un sie vardi man baigi aizkera, to ludzu, kad atcerejos :) un zinu tiesam, ka man ir Liktenigais, sutitais :D

Lai arī tik tiešām viss mums dzīvē, ko iemāca, negribu ticēt, ka kāds cits, šajā gadījumā liktenis, ko lemj manā vietā. Ticu darbībām un to sekām, ticu, ka enerģijas pievelk viena otru jeb, ja tu esi uz veiksmīgā viļņa, tu piesaisti tādus cilvēkus un tā tas tiešām ir. Par mīlestību - tā ir visur un nebeidzama, bet diemžēl mēs paši mākam lieliski visu sabojāt, ar to, ka nezinām, ko gribam. Piekrītu viedoklim, ka mēs maināmies, otrs arī un tad var pienākt tas mirklis, kad mūsu dzīvēm nav saskares punktu. Tādām vienam un liktenīgajam gan neticu, jo tas mainās līdz ar mums un dzīves gājumu.

Jā, es ticu tam, ka katram dzīvē nāks tas "liktenīgais cilvēks". Lielu lomu jau spēlē arī mūsu prāts, satiekam pirmo, nu liekas - lielā mīla, bet patiesībā, tikai pieķeršanās un nu tik mēģina kopt un kopt, bet patiesībā - kāda jēga? Ja tu saproti otru cilvēku un otrs cilvēks saprot tevi, tad viss notiek dabiski, bez īpašas piepūles.

Varbūt mums vel nav tas vecums lai spriestu kas ir likteņa lemts vai nē..un par to īsto...tad kad man būs kādi gadi 65 ceru ka pastāvēs šis portals vot tad ienākšu šeit, un tad dalīšos pieredzē kas tad man dzīvē bij likteņa sūtīts un kas caurgājējs. :)

Es uzskatu, ka katrs cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, ir likteņa lemts, lai mums kaut ko iemācītu.

Ne jau vien liktenis ir vaininieks.. liela nozīme ir sadzīvošanas mākslai. Protams.. sastapt piemērotu cilvēku ..tas droši vien ir kaut kā.. liktenīgi

Iespējams, ja es nebūtu sastapusi tos cilvēkus, kurus sastapu agrāk, es nemācētu novērtēt to, kas man tagad ir. Visticamāk, ka es nemacētu sadzīvot, nezinātu, ko nozīmē cienīt otru un uzticēties. Pašlaik esmu kopā ar cilvēku, ar kuru, man šķiet, ka tiešām varētu nodzīvot līdz mūža galam. Vai tā būs, es tiešām nezinu. Varbūt tā ir tikai vēl viena mācībstunda, lai gan ceru, ka nē. Vai tā notiek ar visiem, es nezinu. Esmu lasījusi cilvēku dzīves stāstus, no kuriem redzams, ka tā pa īstam laimīgs cilvēks ir bijis pavisam tikai īsu brīdi, vai nav pat izjutis abpusēju mīlestību. Un tas man lika par daudz ko aizdomāties.

Ir divi cilvēki, kas sader kopā, taču viņiem neizbēgami nāksies kādreiz meklēt kompromisu un pieslīpēties otram.

+++