Ir pazīstamas dažas sievietes, kuras jau gadiem precējušās un staigā apkārt ar celulītiem, taukiem, kas karājas pāri bikšu malai un neskūtām padusēm... tas viss tādēļ, ka viņām ir šāds domu gājiens - nav jēgas censties labi izskatīties, man jau ir bērni, vīrs, viņš jau ar mani nav kopā smukas pakaļas dēļ, vinš jau mani mīl arī ar visiem taukiem un matiem padusēs. Man šāda uztvere liekas traki nepareiza! Jebkurš grib būt skaists un arī lai blakus ir skaists cilvēks. Tā vien liekas, ka latvijā daudzas sievietes ir tik pelēkas un nomocījušās, ka izdomās jebkādas atrunas, lai tikai varētu nesekot līdzi savam izskatam. OK, varbūt 35-40 gadu vecumā es domāšu citādāk, bet nu šobrīd man tas neliekas pareizi. Vispār jau štrunts par tiem vīriem/draugiem, man vairāk liekas, ka nevajag defektus uztvert par normu un pirmkārt jau sevis dēļ vajag censties. Tas tā... vienkārši uznāca pārdomas, vairāk vai mazāk sakarā ar tēmu.