Tā kā matiem dažkārt pērkam intensīvās maksas, tā laikam man arī attiecībām vajag kaut kādu intensīvo terapiju.
Esam kopā ilgi un nezinu, kā līdz tam esam nonākuši, bet situācija nav okey. Īsumā - esam kļuvuši šausmīgi neiecietīgi viens pret otru, loti bieži strīdamies, bet ne tikai strīdamies, bet lamājamies, apvainojam viens otru, plēšamies ka suns ar kaķi, ka spalvas iet pa gaisu. Un strīds var rasties uz līdzenas vietas.
Kaut vai krekls nav labi izgludināts. Labu gribēdama, izgludinu kreklu, bet aiz aizdomāšanās vai ko, bet neieslēdzu tvaiku. Rezultātā vīrietis paņem kreklu un prasa, kas tas, vai vispār izgludināts? Es uzreiz sapsihojos, ka viņš nenovērtē, ka nepasaka pat paldies. Viņš sāk pārmest, ka es visu daru paviršu.
Un tā var būt par jebko. Viņš var ieslēgt kādu filmu, kas man nepatīk. Es varu nepiebērt pietiekami daudz sals. Viņš var vakarā traukus nenomazgāt, kas viņam bija jāizdara. Nu vienalga, un skandāls un lamāšanās uz līdzenas vietas. Tajos mirkļos manī ir tik milzīgas dusmas, ka es varu pateikt viņam jebko, es knapi valdos, lai viņam iesistu. Un viņam tāpat, dusmās viņš mani var nosaukt vispretīgākajos vārdos.
Pašai riebjas tāds attiecību modelis. Gribas, lai par visu varam mierīgi izrunāties. Neesam jau arī vairs bērni, bet pieauguši. Pirms 10 gadiem tā nebija :(