Pamest visu

es noteikti brauktu! Es iedomājos jau to sajūtu, ka kravāju koferus, kņudoņu pakrūtē, jaunu dzīvi, galvenais, ka kopā ar mīļoto vīrieti. Lai veicas, kate :)

Es brauktu, ja:
1) tas vīrietis ir mans esošais draugs,
2) viņš to ļoti vēlas, un mēs pirms aizbraukšanas apprecamies (tas tā pat ir plānā),
3) viņa darbs jaunajā vietā ir tik, labs, ka es varu būt mājsaimniece ar hobijiem, un ne jau tiem lētākajiem, respektīvi, es gribēšu augt un izglītoties. Ja par vīrieša algu sanāk arī tas, tad es jau krāmēju somas. Sveša valoda mani vairs nebiedē, jo mums taču būtu nauda, par kuru iet kursos un to macīties :)

Tātad, visu izsaka konkrētais vīrietis un naudas daudzums :D

Pirms gadiem sešiem pametu labu darbu un devos līdzi uz Vāciju. Sākumā viss bija smuki un rožaini, vīrietim bija bizness, nauda, es tērējos, dzīvoju pa māju ar meitiņu un vnk kaifoju. Bet arī tas mēdz apnikt.
1.Gribēju SAVU naudu.
2.Gribēju uz darbu, cilvēkos, pilnveidoties utt...
3.Man reāli pietrūka ģimenes, draugi.
Kaut arī katru otro - trešo nedēļu bijām LV uz nedēļas nogali, man gribējās uz LV.
Sākās LV krīze un arī bizness sāka jukt un brukt, atgriezāmies LV, man bija grūti atgriezties darba tirgū, bet nu jau viss ir OK.
Ne mirkli nenožēloju savu lēmumu visu pamest, tā bija mana pieredze, bet ar šodienas prātu visu stingri apsvērtu, visus PAR un PRET.

Jā, būtu gatava.

Jūs nebiedētu fakts, ka nevienu tur nepazītu?
Nebiedētu. Pazītu vīrieti (vīru), ar jauniem cilvēkiem iepazītos kaut vai vietējās valodas kursos.

Nebūtu bail pazust vienā no pasaules lielākajām pilsētām?
Nebūtu. Ir gadījies (gan bez vīrieša) braukt un ilgu laiku uzturēties vairākās milzīgās pilsētās, plus vēl tādās, kur vairums aš angliski nerunā, un nekas, vienmēr beigās atrados, pazudusi neesmu.

Ja ar materiālo pusi nav problēmu, atrodi, ko pastudēt, un brauc. Būs labi.

Būtu ar mieru ja zinātu, ka tas ir cilvēks ar kuru gribu saistīt savu turpmāko dzīvi.
Mājās sēdēt gan nebūtu ar mieru, meklētu darbu vai ietu kādos kursos.

Krista, a kas vainas Šanhajai, tā tak tipiska biznesa metropole, kur eiropiešu ir pat ļoti daudz.
Es laikam vairāk raudātu, ja man uz trim gadiem būtu sava dzīve jānorok kaut kur Balkānos - Serbijā, Albānijā un tamlīdzīgos nostūros tepat Eiropā....

Es dzīvoju Šanhajā un piekrītu tev par visiem 100%. Turklāt pat Šanhajā ir teju 20 latvieši ar kuriem forši Līgo svētkus atzīmējām kopā.

Es pametu visu un lēmumu braukt viņam līdzi pieņēmu pēc aptuveni pusgada pazīšanās. Tiesa gan, ar apziņu, ka tas būs tikai uz gadu.

Zināju, ka darbu šeit atrast būs neiespējami dēļ valodas nezināšanas, tāpēc pieteicos intensīvajos valodas kursos un katru dienu eju uz kursiem + tur arī satiku citus "rietumniekus" un esmu ieguvusi ļoti daudz jaunu paziņu. Tagad pat ir tā, ka reizēm grūti atrast laiku, ko pavadīt kopā ar draugu, jo katram ir savas darīšanas un savs paziņu loks. Bieži vien pat ballēties ejam katrs ar savu kompāniju.

Riskēju un nevienu mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli.

Jaunas zemes, kultūras iepazīšana, valodas apgūšana, ceļošana uz vietām, uz kurām nekad mūžā nebūtu iedomājusies aizceļot, ja vēl arvien pa Eiropu dzīvotos... tas viss ir noteikti tā vērts, īpaši, ja zini, ka tikai uz noteiktu laika periodu.
Tā ir tava izvēle, vai vēlies būt "mājsaimniece" un neko vairāk par tuvējo pārtikas veikalu neredzēt vai arī paplašināt savu redzesloku un izmantot iespēju paplašināt savu redzesloku, par kuru cits būtu gatavs nezko atdot.

P.S. Dzīvoju Ķīnā.

Komentārus nelasiju, bet tikai tēmu. Un tieši to es izdariju pirms dažiem mēnešiem. Pametu visu,kas man Latvijā bija. Atbraucu uz valsti, kur nevienu citu nepazīstu,tikai savu puisi, valodu es nezinu, nestrādāju. Reizēm jūdzos nost četrās sienās.

Krista, a kas vainas Šanhajai, tā tak tipiska biznesa metropole, kur eiropiešu ir pat ļoti daudz.
Es laikam vairāk raudātu, ja man uz trim gadiem būtu sava dzīve jānorok kaut kur Balkānos - Serbijā, Albānijā un tamlīdzīgos nostūros tepat Eiropā....

Esmu mācījusies ārzemēs, tādēļ nekādu baiļu par- es tak nevienu nepazīstu- nebūtu.
Vīrietim ar ko esmu kopā sekot da jeb kur. Nav nekas tāds, ka tik nenormāli piesietu Latvijai, jā, ir ģimene, kuru bezgala mīlu, bet tas pats Skype- tak katru vakaru var sazināties, šad tad atbraukt ciemos utt.

Hah:D
Nu, bet mazāk gribēt nebija vērts, vaine, tas bija lielākais solis manā dzīvē, bet tagad, kad skatos uz savu bēbi, kā viņš čuč ieritinājies man azotē- nu, tā bija jānotiek.
Tāpēc varu atbildēt meitenei, kas komentēja a la- nu, ko Tu prasi forumā? Tas ir vājprātā grūti- izlemt, sajust, iedarbināt visas maņas, saskatīt, kas notiks pēc mēneša, gada, pieciem.. Es pat aru atzīties, ka pirmoreiz aizgāju pie zīlnieces, kaut gan par tamlīdzīgām lietām iesmīnu. Un pirmais teikums, ko viņa man sacīja, vien paskatoties plaukstā- nav nekādu sapņu prinču, mīļā, viss, kas tev dzīvē būs- būs jāsasniedz pašai. Acīmredzot mani tas nenobiedēja;)

karinjo - foršs tev vīrietis. :D supermens. :)

Nujā, bet es arī to darīju ar noteikumu, ka viņš man atradīs darbu, tāpat vien nebiju gatava. Un to viņš arī pāris dienu laikā izdarīja. Un vēl uzliku šādus tādus pārbaudījumus, ko šoreiz neminēšu, jo nebūs pa tēmai. Principā tad arī sapratu, ka viņam nav nekā neiespējama, kas arvien joprojām pierādās.

susļiks esmu paaraak liela feministe, lai speetu uz kaut ko taadu noskatiities. Jeega man no zelta poda, ja nevaru shortos iechaapot miiljaakajaa baaraa, panjemt alu un to leenaam malkot uz terases ielas malaa.

Es to izdariju,pametu lv drauga del,es vinu pazinu tikai 3menesus,un esmu laimiga par sho lermumu :)

un starp citu, Istambula - tas ir rakstiski starptautiskajā valodā (ja nemaldos), bet izrunājās un rakstās LV - Stambula. :p
šonakt es piekasīga :D

Nu, es tā izdarīju. Atstāju 2 darbus, skolu, dzīvokli, visu. Paņēmu līdzi vienu koferi. Ir jau pagājuši divarpus gadi, turos:D

Nē, jo es ļoti gribu pati strādāt. Negribu būt mājsaimniece, nepatīk uzturēt kārtību vairāk par virspusēju piekārtošanu kā visi, un caurām dienām staigāt pa veikaliem arī nē.
Kur nu vēl, ja man tā valsts nepatīk un neinteresē. :D Bet protams, ja arī patiktu, vienalga nepiekristu.

ē, krista, kas tev pret Dubaiju? :D Perfekta vieta, kur dzīvot. Ja ir nauda. Ja nav naudas, tad gan ir skumji tur dzīvot :D

Ja taa buutu Istambula, Dubaja, Shanhaja vai kaada cita no valstiim, kuras ietilpst sarakstaa - "esmu laimiiga, ka neesmu tur piedzimusi", tad nebrauktu.