Ko edat berniba?

Pa lielam mainījies nav īsti nekas tāda kopējā paradumu ziņā.
Tas, kas uzdzen nostaļģiju, ir riktīgs ievārījumu melnais kēkss, kas tika cepts katras brīvdienas. Agrāk lielākie karumi bija kakao ar skābo krējumu un biezpiens ar krējumu un cukuru (l)
Omītes mājās gatavotās biskvīta kūkas no lauku produktiem joprojam cieņā :)

ēdu ļoti daudz ko, principā - ko deva, to ēdu :D ar gadiem, protams, ka tas viss mainās un nu jau ir - ko gribu, to ēdu. atceros, ka bija kaut kāda savdabīga kartupeļu šķirne, kura negaršoja, ēdu šķobīdamies, jo neviens speciāli citus man nevārīja un citas piedevas netaisīja. ļoti garšoja tāds manuprāt, ļoti, ļoti vecs lauku labums - olas dzeltenums sakults ar cukuru! tas bija našķis, to parasti ēdu vasarās, kad dzīvojos pa laukiem.. nemainīgs paliek fakts, ka katur vasaru ēdu daudz visvisādu ogu , uzņemu vitamīnus! no treknām plātsmaizēm un pīrāgiem cenšos atteikties vai ēst ļoti mazliet, agrāk ēdu daaaaaudz eklērus un bulciņas, kūciņas, tas arī svarā atsaucās, bet tagad jau tiek piedomāts. man liekas, ka mainās tikai tas, ka esmu izvēlīga ēdiena ziņā, ēdu pēc iespējas liesākus produktus un veselīgāk arī, bet agrāk, nepārspīlējot, bulciņas bija katru dienu un daudz! :D vecvecmāmiņa pati gatavoja sieru, atceros, ka interesantu, gabaliņos, vienmēr lika augstākajos plauktos, kamēr pavisam gatavs, lai pusgatavu neēdam, bet tas bija tik gards, ka līdām vienalga augšā pēc kumosiņa.. :)

ēdu visu, tagad arī ēdu visu. Traumu nav. Patīk ēst :D

aa, no gaļas pīrādziņiem ņēmu gaļu ārā, ēdu tikai mīkliņu. :D

Bērnībā tiku ēdusi :

-meža gaļu
-dzērvenes ar pūdercukuru
-kaltētus ābolus
-aknas
-biezpiena plācenīšus (vecmammai tie bija tik gardi,ka mēli var norīt..:)
-dažādas piena zupas
-sakņu zupa
- baltmaizi ar medus kārtiņu virsū un uzdzerot liepziedu tēju

Tagad vairs neesmu ēdusi meža gaļu jau 10 gadus stabili,sakņu zupu neēdu,pārējo gan ēdu.

tad vēl garšoja jēlu olu samaisīt ar cukuru un ēst. Tagad man tas liekas pretīgi

+++ man tas pats.

Tad vēl laukos tā atēdos zemenes, ka vēl pēc apm. 10 gadiem neesmu nevienu zemeni apēdusi. Citi nesaprot, kā tā var. Tā vietā tagad esmu kā traka uz ķiršiem. Žēl, ka sezona gandrīz cauri.

DIO uzrakstīja par kaltētiem āboliem un atcerējos, ka oma taisīja tos un kaltēja pie krāsns. Tad ziemā deva līdzi un tie tik labi garšoja... Tad plānas pankūkas ar maltām plaušām (varbūt izklausās briemīgi, bet garšoja ļoti)...

Ļoti brīnos, bet to, ko ēdu bērnībā, joprojām varu ieēst arī tagad. Tikai daudz ko taisīt ir slinkums. Labi atceros omītes garšīgos biezpiena plācenīšus, tādus neesmu ēdusi ļoti ilgu laiku. Man paveicies ar to, ka gan omīte, gan mamma labi gatavo, tāpēc nekas no bērnības nav aizķēries kā negaršīgs - joprojām varu ieēst piena zupas, putras, ja vajag, kaut piena - miltu mērci. Cik tas ir veselīgi, cits jautājums, bet to jau te neapspriež. :D

Bērnībā neēdu gandrīz neko. Parasti vecāki centās aizvest vienalga uz kurieni, lai tikai apēdu kaut ko. Parasti pasūtiju visu ko un beigās - tētis pārēdies,jo es neko neapēdu. Tagad ēdu +/- veselīgi.

Agrāk ar draudzenēm paslepus ēdām baltmaizi ar ūdeni un cukuru, jo vecāki tādas izvirtības neatļāva.
Atceros kā ar mammu sēdējām pie galda un ēdām rupjmaizi ar taukiem(kas palikuši pēc gaļas cepšanas)un sāli.
Olu arī cepu ar ļoti daudz cukura.
Viena no interesantākajām, ar ēdienu saistītajām atmiņām, ir kā vectēvs mūs sīčus pa vienam katru dienu sauca savā istabā un lika apēst ēdamkaroti medus. Tad medus iebās, tagad gan garšo.

Pati nemaz neierakstijos. :D
Tatad berniba garsoja un biezi edu:
- rupjmaizi vai baltmaizi ar biezbienu un krejumu un cukuru
- vajprata garsojo svaigs kazas piens!
- vista
- majas fri kartupeli, ne parak biezi jo liels ellas paterins
- visadas bulcinas (skola, jo skolas pusdienas negarsoja un kaut ko est vajadzeja)
- visadi auli un ogas, bija liels darzs un vecaki ari daudz pirka tirgu
- gala, zivis
- sausmigi garsoja omes platsmaizes
- no darzeniem redisi un burkani loti garsoja
- dzervenes pudercukura edu bez bremzem

Sodien vairs needu maizi ar biezpienu, krejumu. cukuru- negarso, fri kartupelis needu- vienaldziga garsa, negarso svaigs kazas piens, iespejams tapec ka tas nav no LV kazam :D toties garso pakasaugi, asi edieni un vel joprojam garso majas konditoreja, laikam tapec ka berniba tik loti garsoja, bet maz tika.
Ne berniba, ne tagad nav garsojusas jelas zivis un ta vieta lai jelu lasi planas skelites liktu uz maizes, es panemsu kartigu gabalu un uzcepsu.

Man garšoja rupjmaize ar speķa desu (samalts sālīts speķis + ķiploki + melnie maltie pipari). Tagad arī garšotu, bet slinkums tādu taisīt.
Vārīta cūkas aste un auss - lielākais gardums.
Baltmaize apslacīta ar ūdeni un pārkaisītu cukuru.
Baltmaize ar šokolādes sviestu.
Cepta vārītā desa ar tomātu mērci (tagad desu vairs neēdu, tomātu mērce man vispār vairs negaršo).
Uz pannas cepts biezpiens (tagad kaut kad pamēģināju - nevarēju vairs norīt).
Piena zupa ar makaroniem.

Daudz ko ēdu :D
Piemēram, rīsu zupu, piena sakņu zupu. Tagad kāds tikai ar varu vai lieliem draudiem varētu mani piespiest tās ēst.

Manas spilgtākās atmiņas no bērnības nāk tieši ar vecmammas debesmannā, kā pirmās ogas vai rabarberi parādījās dārzā, tā tika pasniegts debešķīgais mannā, tās ir mīļas atmiņas.
Arī vēlā ābolu raža, man atmiņā nāk, kā vecais paps kaltēja ābolu šķēles, tas bija ļoti liels gardums ziemas vakaros. Dīvaini, ka tieši šādas atmiņas, man ir mīļākas, kā ēdot dažādas delikateses, jo bērnība.
Vēl viens no tādiem īpašajiem ēdieniem bija meduskūkas un vēja kūkas, laiks un pacietība bija vajadzīgs, nekad nevarēju sagaidīt nogaršot ne vienu, ne otru. Vecmammas galerts un marinējumi jau ir klasika, bet tie arī ir palikuši bērnībā, tagad no tā visa neēdu neko, izskaidrojums pavisam vienkāršs, nedzīvoju Latvijā.

Kādreiz ir ļoti garšoja: iebiezināts piens, ķirbju konservi, olas dzeltenums ar cukuru... gan jau joprojām ēst var, bet sen nav gadījies.

Tagad neēdu visu trekno un neveselīgo, ko mana mamma vēljoprojām ēd un čīkst par sliktu veselību:
majonēze, kečups, miltu mērces, saldēti frī no lielveikala, mikrenē cepta ola, pusfabrikatu kotletes, pusfabrikātu frikadeles, margarīns, sviests, krējums ar 35%, kola. Turpretī es ēdu un mamma vispār nelieto:
svaigi dārzeņi un zaļumi. Piem., viņa vispār var paēst neuztaisot salātus, man zaļi salāti bez majozes, bet tiešām salāti ir galvenais ēdiens, parējais kā piedeva. kad aizbraucu ciemos uztaisu milzu bļodu ar salātiem, pierunāju (ķerot pie rokas) nelikt klat majonēzi, un tad ēdu, kamēr viņa no tās bļodas paņem vienu tejkaroti ar salātiem un pievieno savai pusfabrikatu kotletei. Briesmīgi patiesībā, bet cilvēkus nevar pārmācīt, ja viņi paši negrib. Vēl neēdu piena zupas, bērnība tas bija regulārs ēdiens. Vispar uzskatu, ka piens nav nepieciešams pieaugušam cilvēkam, tas ir produkts, kas nepieciešams zīdītājam pašā sākumā, kamēr ir piesaistīts pie mates krūts. Par gaļu vispar nesākšu nemaz runāt :D

Bērnībā ļoti daudz ēdu vārītus kartupeļus, tagad vairs negaršo (ja nu vienīgi ar lielu daudzumu mērces vai arī jaunie kartupeļi). Negaršoja dažādi sautējumi, taču tagad tie ir vieni no maniem iecienītākajiem siltajiem ēdieniem. Ciest nevarēju piena ķīseli, un joprojām nesaprotu, kā to var ieēst. Putrām, tējai, kafijai liku klāt daudz cukura, tagad jau sen to vairs nedaru.

Neēdu vairs aknas, ceptu "Ķieģelīti", piena zupas un vispār, lielāko daļu zupu, kefīru, auksto zupu, siļķi. Noteikti ir vēl kas, bet uzreiz neatceros.

oi, bērnībā arī biju diez gan izvēlīga ēšanas ziņā, bet nu bija jāēd,kas bija. vairāk nevaru ieēst baltās miltu mērces,piena produktus arī maz ēdu,pienu vispār ļooooti reti,kad dzeru,no sarkanajām bietēm man ir bērnības trauma, tāpēc viņas neēdu (tikai aukstajā zupā), kakao arī jau no sākta gala nav garšojis, atmiņā ir iespiedies skats,kā mamma ir uzvārījusi lielo katlu ar kakao un visi priecīgi dzer, tagad darbā katru rītu mazajiem dod kakao un man no tās smakas sametās nelabi. ā, negaršo vairāk mammas pašceptās tortes ar vārīto krēmu, negaršo vairāk kotletes, arī karbonādi maz ēdu, atceros, ka bērnības lielākais gardums bija-kad no ceptas gaļas sacietē tauki, uzsmērēt to uz rupjās maizes un pabērt sāli pa virsu, tagad vairs neko tādu nevaru ieēst, arī sviestu vairs nelietoju

bérníbá dzívoju laukos, tad nu édu visádus zaljumus lielos daudzumos, pashmáju kúpinátá galja, pashu kjertas zivis...nekádu desu/císinju/pelmenju untamlídzígu s*du no veikala, pashu audzéta galja, pashu taisítas desas/asinsdesas utt.... ljoti pietruukst tá visa....

bērnībā ļoti garšoja marinētas siļķes un bietes.. tagad šķebīgi metās no šiem abiem :D
sēnes un zivis man negaršoja ne tad ne tagad.
pārsvarā 'tagad ēdu visu to pašu ko tad.