Daļēji varu saprast kā tev ir, kādreiz ar biju ļoti kautrīga ar sevešiem cilvēkiem un godīgi daskot ar bijušo kopā esot 3 gadus es principā ar viņa draugiem tik pat kā nekontaktējos, arī sēdēju malā un garlaikojos, bet pa retai reizei kad satiku kādu jaunāku seju kompānijā tā ar to cilvēciņu ko parunāju, vispār man tas dīvaini jo ar saviem cilvēkiem esmu ļoti skaļa un pļāpīga, pat jautrīte, bet lūk ar tā bijušā draugiem nu nekādīgi nevarēju atrast kopīgu valodu. Tad nu ar sēdēju, skatijos kā puisis jautrojas un ir ballītes nagla, bet es tik maliņā, bet man plusiņš bija ka puisim kad to pateicu tomēr ar man mazliet mirklīti veltija, bet raudāt gan par tādām lietām neraudāju. Kopumā iekas ka tev vienkārši tāds vecums ir, ar laiku tam tiksi gan jau pāri, vai ar vajag savādāku puisi ar savādāku kompāniju. Ar tagadējo es mierīgi komunicēju gan ar viņa draugiem gan ģimeni, pat vairāk nekā viņš pats, bet mans mīļums tikmēr labāk pavada laiku man pielienot un apskaujot, un man pat tas ļoti patīk. Jūtos ka esmu atradusi gan pareizo puisi gan pareizo kompāniju. Varbūt tur ar tā problēma ir, jo ja līdzz šim neesi atradusi ar puiša draugiem valodu maz ticams ka tas ar notiks, bet ar jauniem cilvēkiem kompānijā gan var meiģināt ;)
11
