Saņemties otram bērnam

Vajag buut moraali gatavai, tas tiesaam.
Domaaju arii naakotne par otru beerninu, bet tad tiesaam man buus jaanobriest tam visam pasaacienam! Viens ir skaidrs gan, gribeesu otru beernu, nu taa lai buutu iista gimene, mana skatiijumaa. Pilniibas sajuuta.

Manuprāt, piecu gadu starpība ir ļoti labs variants. Man ar māsu tāda ir - ideāli.

Jā, es jau diezgan ātri būtu gatava vēl vienam. Bērna dēļ, starpcitu. Ja mani agrāk viss biedēja, jo nezināms, tad tagad es saprotu, ka viss ir patiesībā tik vienkārši.
Un man ļoti gribētos, lai bērnam ir vēl kāds, jo manējais ir vājprātā sabiedrisks, man paliek žēl, ka viņam jāmāj un jārunājas ar TV varoņiem, kamēr es daru savas lietas :D Jūtu, ka jau tagad nespēju dot tik uzmanības, cik vajadzīgs - galu galā man ir dušā jāieskrien, māja jāizsūc, ēst jāuztaisa utjpr. Pinās nemitīgi pa kājam, protams - varbūt pietiks ar dārziņu. Bet tagad man šķiet, ka man pašai savā ziņā būs vienkāršāk, ja bērnam būs kompanjons. Ka nebūšu tikai - es.

Man mazā piedzima pirms 2,5mēnešiem. Jau dažas dienas šī tēma par otru bērniņu iezogas prātā. Šodien, aplūkojot mazo, sapratu, ka tik ļoti, ļoti vēlos arī otru mazuli. Paziņoju jokojoties vīram, kurš, man par brīnumu, pat bija priecīgs ko tādu dzirdot. Atzinās man, ka arī pats ir aizdomājies, ka tomēr nevēlas gaidīt tos 5 gadus, ko pats sev bija prātā 'nolicis' otram mazajam. Tā nu ļausim manam ķermenim atpūsties. Norunājām, ka sagaidīsim mūsu mazās 1. gada jubileju un tad vēlreiz par šo domu aprunāsimies nopietnāk. Manas trakās dzemdību atmiņas ir piemirsušās. Vēlos mūsu mazajai dāvāt vēl vienu ģimenes locekli :)

Ja pirms pāris gadiem teicu, ka saviem bērniem gribu 5 gadu starpību, tad nu pēc pirmā bērna piedzimšanas domas ir mainījušās. Manējam ir 1.5gadi. Ļoti gribam otru bērniņu, bet 2 istabu dzīvoklī negribas tik saspiesti dzīvot, un protams pabalstu arī gribās. Tādēļ rudenī bērnu palaidīšu bd, atsākšu strādāt. Gada laikā ceram nokārtot ka tiekam pie lielākas dzīvojamās platības, kā arī būšu pietiekami pastrādājusi lai saņemtu pienācīgu māmiņalgu. Un tad kad otram apritēs gads, sāksim piestrādāt pie trešā bērna.
P.S. Man bija ļoooti smagas dzemdības un komplikācijas pēc tām, bet tas ar laiku aizmirstas.

iemāca vienam bērnam dalīties, lai gan - man nav ne jausmas kā tas tiek darīts

Elementāri - ej vairāk ārā uz parku pie citiem bērniem. Tur arī māci - lai ņem līdzi savas rotaļlietas un dalās ar pārējiem. Tikai nevajag ņemt pašas mīļākās. Ja noklīdīs, būs traki. Citas iespējas kaut ko tādu mācīt, pagaidām neesmu atradusi. Sākumā ir tiešām grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka ja bērniem rodas konflikts, tas, protams, jārisina mammām un tas var būt vēl asāks, nekā jaunajai paaudzei. Tāpēc, ja nolem savu mazo audzināt sabiedriskā vietā, pirmais, kas jāievēro - nekādas aizrādīšanas svešiem bērniem. Tālākais jau pašas rokās.

Man ir viens un ar to arī pietiek. :D

Vīrs tagad nopirka lielāku mašīnu, saka ,ka vietas pietiks visiem un vajag vēlvienu. Lai ņemu ārā spirāli... Hmmm.. kātad!!!

Bet man sēž iekšā dusmas par viņa izturēšanos ar pirmo bērnu. Ļoti daudz aizvainojuma, tāpēc zinu, ka no vina bērnu man vairs nebūs.

Wee - Par kaķi sasmējos :D :D haha.

Man bija tā, ka pēc meitiņas nākšanas pasaulē domāju - otru noteikti negribēšu. Tagad viņai gads un 7 mēneši un jo vairāk lasu, redzu un dzirdu par mazuļiem, jo vairāk gribas otru bērniņu.

Tikko piedzima mans puika es uzreiz sagribēju otru! Neteiktu, ka grūtniecība un dzemdības bija supervieglas, bet ļoti gribu piedzīvot to visu vēlreiz!
Tagad, kad mazajam jau 5 mēneši, otru gribās mazāk, bet tas tikai tāpēc, ka visu laiku veltu savam dēliņam un arī tās sajūtas bišku piemirsās... Tiklīdz uz horizonta parādītos kāda jaunā māmiņa, es atkal sagribētu otru :D

Ja visi emocionālie, fiziskie un arī finansiālie apstākļi atļauj, un traucē tikai kaut kāda psiholoģiska barjera, bailes, nedrošība, tad mana motivācija būtu, lai šis te pirmais bērns nebūtu viens! Neiet pat runa par garlaikošanos, spēlēšanos kopā utt. Runa ir par tālāko dzīvi. Brālis vai māsa ir tas, kurš būs dzīvē ilgāk kopā ar tevi, nekā tavi vecāki. Un tur arī attiecīgi tālāk iziet šī te māka un spēja likt pareizu pamatu viņu attiecībām, lai pa dzīvi viņi būtu viens otram, lai tur vai kas.

Esmu vienīgais bērns ģimenē un tas ir forši, b/d arī negāju, pirmā sociālā pieredze kolektīvā bija skola ... Es tiešām neuzskatu, ka tapēc būtu savādāka nekā citi, savā ziņā pat esmu ļoti priecīga, ka man nebija jādala istaba vai pienākumi...
Loti gribēju kaķi, jo manai draudzenei bija .... :D :D

Lielākajā daļā gadījumu viens bērns augot ir egoists, jo viņam nav bijusi vajadzība dalīties, ļoti jauki, ja ir vecāki, kuri iemāca vienam bērnam dalīties, lai gan - man nav ne jausmas kā tas tiek darīts, runāju tieši par mazu bērnu nevis pieaugušu cilvēku, kurs pats lemj par sevi. Tas, ka divi bērni dalās savā starpā nav egoisms. Savukārt, tas, ka ir divi bērni un visu dara viens, tam nekāda saistība nav ar egoismu, bet ar audzināšanu, kad dēls tika aptekalēts un netika mācīts, ka arī puika var uzkopt istabu vai traukus nomazgāt.
Tie, kas ir vairāki, dalās savā starpā, tas nav egoisms, egoisms ir tad, ja ir viens un visu grib sev, pat nevar iedomāties, kas tas par zvēru - dalīties.

Tu taču teici, ka tev vīrietis bija pilnīgs lohs un tevi grūtniecības laika apvainoja un krāpa.Tu vēl otru bērnu domā dzemdēt no viņa????

Nē, es jau iepriekš rakstīju - ka man tas nav aktuāli ;)
Bet domāju nākotnē, ja veidošu ģimeni un vīrietis gribēs bērnu... es nezinu, vai būšu tam gatava, jo iepriekšējā pieredze bijusi diezgan smaga. Un no otras puses - vai vīrietis, ar nolūku veidot ģimeni, gribēs sevi saistīt ar sievieti, kura vairs nevēlas bērnus?

Labāk izaudzināt 1 bērnu labi un kārtīgi par cilvēku, nekā veselu bērnudārzu, bet kā..

+++

Tu taču teici, ka tev vīrietis bija pilnīgs lohs un tevi grūtniecības laika apvainoja un krāpa.Tu vēl otru bērnu domā dzemdēt no viņa????

ā, un piekritīšu Librai, ka man nekad nav bijis garlaicīgi, man bija un ir draudzenes, kas man tāpat gluži kā māsas ir, tā kā, nu nav tā. Labāk izaudzināt 1 bērnu labi un kārtīgi par cilvēku, nekā veselu bērnudārzu, bet kā..

Jā, un viens bērns arī nemāk dalīties, tāds mazs egoistiņš ir, pieradis vienmēr visu dabūt.

Pff, kādas muļķības! Man ir brālēns un māsīca, respektīvi, brālis un māsa, tgd viņu tētis ir uz gultas, pēc smagas operācijas, nezina kas un kā būs, smagi. Visu dara tikai un vienīgi māsa, brālis uzskata, ka nekas nav jādara, ir taču māsa!
Tajā pašā laikā, mani vecāki zina, ka viņiem esmu tikai es uz ko paļauties, kā saka - būs, būs; nebūs, nebūs. Man vienmēr ir mācīts dalīties, un egoiste es nu noteikti neesmu. Drīzāk tie kas ir 2 vai vairāk, negrib vēlāk, lai ko atņem, tāpēc nedalās un ir tādi paši kā "mēs, kas ir vienīgie ģimenē. "

Dzemdību sāpes aizmirstas, nesāp taču pēc dzemdībām visu atlikušo mūžu. :) Vismaz man liekas, ka sāpes ir tā vērtas, lai varētu turēt rokās mazo cilvēciņu.

Nu, manējais ir tāds eksemplārs, kurš viņa klātbūtnē pat neļauj sarunāties ar citiem bērniem :D Nez, vai viņš būtu sajūsmā par māsu vai brāli :D