Vienam bērnam ir šausmīgi garlaicīgi, kad paaugās.
Atceros sevi, ka man noteiktā vecumā ļoti gribējās māsu vai brāli, jo bija gan garlaicīgi, gan vientuļi brīžiem. Bez tam arī šobrīd, kad jau pašai ir ģimene, es gribētu, lai būtu vēl kāds ļoti tuvs radinieks ar savu ģimeni apmēram mana vecuma. Un es nezinu, kāpēc mana māte nedzemdēja vēl kādu pirms vai pēc manis... Pilnīgi mierīgi varēja, taču egoistisku apsvērumu dēļ viņai pietika ar vienu bērnu (kuru kā saka gaidīja un plānoja kā traka), un kuram pēc tam to vien darīja kā skaloja smadzenes un bojāja dzīvi. :D
Arī vīram nav ne brāļu, ne māsu... Bet tur cits stāsts - vīramāte gribēja otru bērnu, bet tas dzemdībās nomira. Un vairs viņa nekad tā arī nesadūšojās atkārtoti palikt stāvoklī. Tad nu abi esam vienīgie bērni. Tas nedaudz skumdina, jo kādu dienu vecāki nomirs un būs pavisam vientuļa sajūta...
Tāpēc es noteikti esmu par vismaz diviem bērniem. Jā, ir jau grūti, bet ne visiem, ne vienmēr un kopumā - noteikti ne neiespējami. Un parasti, pēc otrā bērna dzimšanas, līdzīgi kā ar pirmo, visgrūtāk ir pirmos divus mēnešus. Pēc tam jau izveidojas režīms un visi paspēj gan izgulēties, gan sevi savest kārtībā, gan pavadīt kopīgi jauki laiku.
33
