Par īpašajām dāvanām un cilvēkiem

Vispār man joprojām ir vieni dāvināti auskari...

Ar vienu citu dāvanu bija tā, ka pēc šķiršanās nespēju to uzlikt, jo likās, ka ar to viņam vēl piederu. Atbrīvojos no tās lombardā. Jutos atviegloti.

Nva man tādu dāvanu, kas man traucētu, bet īpaša dāvana ir.

Vīra vecmāmiņa man uzdāvināja piespraudi, ko viņai kāzu jubilejā dāvināja vīrs. Un arī brīnumskaistu kulonu. Tāpat arī man tika nodots viņas gredzens, ko es patiesi izjūtu kā savu, kaut gan citādi gredzeni mano atstāj pilnīgi vienaldzīgu.

Pēdējā laikā daudz domāju par pagātni. Jo tieši tagad viss manā dzīvē radikāli mainās. Palaižu visu bijušo vaļā, bet atceros to ar smaidu, patīkamām atmiņām, lai arī cik esmu situsies, cik kritusi un cēlusies, grūzta zemē, dabūjusi dunci mugurā, apmelota, krāpta.. Tomēr viss labais,kas bijis tik ļoti atspēko slikto. :)
Patīkami gremdēties atmiņās, vecajās jūtās,kas agrāk likās kaut kas liels un svarīgs.
Un es vairs nekad nebūšu pamatskolniece, vidusskolniece.. viss pirmais.. viss jaunais.. cik dzīve ir bagāta tomēr.
(l)

Nav aktuāla tēma,laikam :)

Lietām nepieķeros.

Man ir dāvanas no kurām esmu atbrīvojusies, lai lietu nesaistītu ar konkrēto cilvēku, kā arī Tu pareizi darīji.

Bet TĀDU kaut kādu īpašu dāvanu man nav, laikam neprotu novērtēt mantas, kas visdrīzāk.

Marilyn, Tu tik skaisti uzrakstīji iepriekšējā komentārā:)

Tā kā es esmu kopā ar savu otro pusi jau no...bērnudārza laikiem, tad, paldies Dievam, man nav bijusi vēlme atbrīvoties no kādām īpašām lietām.

Man gan ir tāda kaste, kurā ir saglabātas visas pirmās zīmītes, sarakstes ar draugu! Jo toreiz tas viss sākās, kad telefonu mums vēl nebija - bija slepenas zīmītes, slepens šifrs;D

Un tagad, kad nesen atvērtu to kasti, mani pārņēma tik sirreāla sajūta, taureņi vederā - kad lasu zīmīti, ko viņš man ir rakstījis pirms 10 gadiem - tik bērnišķīgi naivi, bet mīļi un patiesi un..un šovasar es ar to pašu cilvēku precos! :)

Kādu ilgāku laiku atpakaļ es gan izrevidēju to kasti - sadedzināju vecās vēstules, kur man bija bijuši kaut kādi nenozīmīgi vēstuļdraugi.
Stāv joprojām lērums vēstuļu no sarakstes ar māsīcu - tajās vēstulēs nekā sakarīga nav. Nu ko gan padsmitgadnieces tīņu vecumā var viena otrai rakstīt? Viss vien uz riņķi, nenozīmīgi jautājumi..Bet nevaru tās vēstules izmest.

Jā, man šādas īpašās lietas ir tieši šī vēstulītes, atmiņu klades no skolas laikiem, pirmās fotogrāfijas ar parasto fočiku,.. :)

Ir ko esmu paturējusi, ir arī tādas, viens gredzentiņš, ko nesen uzdāvināju vienai mazai meitenītei. No tā cilvēka nācās šķirties šā vai tā, jo viņa nav vairs šajā pasaulē bet tikai atmiņās. To gredzenu paturēt nevarēju.
Man ir vēl ķēdītes un gredzeni no ex, bet nejūtu vajadzību no viņiem atbrīvoties

Nu man ir līdzīgi kā Annei - vīra ģimenē ir tradīcijas nodot kādas īpašas ģimenes dārglietas no paaudzes-paaudzē, kad bērni, mazbērni precas. Arī mums tika dāvināts zelta gredzens, kurš ir nodots vairākās paaudzēs.
Tāpat arī kāzu mašīnas dekors - divi misiņa gredzeni (vectēva roku darbs) tiek izmantots katrās ģimenes kāzās un iegravēti laimīgo pāru vārdi. Nu tas gan nav tieši man bet nu tā, jauki manuprāt:)

Mana vecmamma man bija uzdāvinājusi ļoti skaistu savas jaunības zelta ķēdīti no paša īstākā zelta. Tā ir ļoti skaista,kā jauna izskatās..bet es nevaru viņu nesāt,man pārāk uzdzen atmiņas kad es to ieraugu,uzreiz asaras saskrien acīs,atceros vecmammu..

Man laikam nav tādu lietu vēl, bet pati sev pie juveliera esmu uztaisījusi gredzenu, kas ir tas mans īpašais un vēl labāk, ka tas ir man pašai no sevis un no tā nenāksies šķirties. :) Vienīgi vēlāk, ja domas nebūs mainījušās nodošu tāāk nākošajām paaudzēm.

Kerola, tā nebija tradīcija. Vīra vecmāmiņa man to dāvināja, jo mīlēja kā savu mazmeitu.

Vīram arī mamma bija teikusi, kad precēsies, tad viņam atdos laulības gredzenus, bet tā kā viņš apprecēja mani, tad, protams, solījums tika aizmirsts. Bet labi, ka tā, jo es uzskatu, ka laulības gredzenus nepārmanto.

Vīram arī mamma bija teikusi, kad precēsies, tad viņam atdos laulības gredzenus, bet tā kā viņš apprecēja mani, tad, protams, solījums tika aizmirsts.

\
Ko tā?

Viņš nedrīkstēja mani precēt, jo es neesmu vīramātes gaumē :D

Man ir mammas dāvināta zelta ķēdīte ar krustiņu, sanāca nejauši to pārraut un ļoooti sāpēja..esmu tai pieķērusies!