Vēlējos vaicāt jūsu viedokli, mīļās dāmas.
Pirmās attiecības man ilga teju 3 gadus, visu problēmu pamatā bija, ka otrai pusītei nemitīgi slīdēja kāja. Nevienu reizi nepārgulējis (cik zinu), bet metis acis, sarakstījies un skūpstījies gan.Vienmēr visām draudzenēm zondēju, ka man pirmajā vietā ir uzticība, ka es nākamajās attiecībās to noteikti nepieļautu un jau pie pirmajām šaubām bēgtu, jo netaisos vairs sevi tik zemu vērtēt un ļaut mīņāt pašcieņu.
Nesen (pusgadu pēc iepriekšējām) esmu uzsākusi jaunas attiecības. Pirms pāris dienām bija pirmais sekss, viss ir super. Rozā brilles, sekss lielisks, mīļš puisis man. Īsti nav kur piesieties.
Ķeramies klāt problēmai-pirms pāris dienām ar draudzeni devos pasēdēt ar viņas draugiem. Līdz ar alkohola patēriņu vakars ieilga un beidzās ar to, ka ar vienu no puišiem pārgulēju.divas dienas pēc tam,kad ar esošo puisi bija pirmais sekss.
Pamostoties es vienkārši aizbēgu. Līdz šim nespēju saprast sevi. Es neesmu no tāda tipa meitenēm.man pagāja ilgs laiks, kamēr jutos ērti ar savu puisi un vēljoprojām īsti nejūtos. esmu kautrīgā tipa meitene un arī puisis mani nenormāli nesavaldzināja, bet nespēju saprast kā tas notika. Šaustu sevi, bet ja pateikšu savam puisim-tad viss ir cauri. viņš ļoti stingri attiecībās vērtē uzticību.ir tāds kā es, visos uzskatos, bet pēkšņi man uzradās errors un vienkārši ļāvos.to nespēju izskaidrot.
Nezinu ko darīt, tādēļ vaicāju, vai kāda ir slēpusi tādu lietu no puiša?Vai sirdsapziņa tiešām turpina dikti mocīt?Ieteikumi?
14
