Agrāk es arī par to daudz domāju, raudāju, baidījos, iedomājos, kā būtu tad, ja tas notiktu utt. Tā varēju sevi ātri vien sasāpināt, asaras šķīda uz visām pusēm, pat pusnakti varēju raudāt par šādām iespējamībām spilvenā. Un tad pāris gadus nesenā pagātnē tas notika - pirmo reizi mūžā piedzīvoju tik neloģiski, necerētu zaudējumu, kādam pēc visiem saprāta likumiem nevajadzēja un tas nedrīkstēja notikt. Bet notika. Pirmo reizi sastapu nāvi, kāda tā ir, kad aiziet ļoti tuvs cilvēks. Joprojām ar to situāciju nevaru samierināties, pārcilāju atmiņā un nesaslēdzas kopā ar realitāti. Bet tagad ir vieglāk saprast, ka tas notiks arī ar mammu un citiem mīļajiem. Ka kaut kad tas būs. Tagad es saprotu, ka tas ir neizbēgami un nav vērts par to baidīties tagad. Tagad ir jābauda laiks kopā, jānovērtē tas cilvēks, jāpieķeskē atmiņās daudzie jaukie brīži, jo pēc tam - pēc tam ir par vēlu. Pēc tam tu vairs nevari neko izdarīt, kā tikai raudāt un domāt - varēju šito, varēju to. Nav vērts domāt, kā būs, kad vairs nebūs. Kad tas notiks, tad arī jutīsi, kā ir. Un tad pieleks, ka tā dzīvē vienkārši ir iekārtots. Tad sapratīsi visus teicienus par to, ka ir jānovērtē mirkļi, cilvēki utt. Ka nāve ir dzīves sastāvdaļa un kad pārdzīvojums norimst - tas cilvēks ir tev sidrīn un ir sajūta, ka tāpat ir blakus, tikai kaut kur aizbraucis. Bet tā, kā es ticu reinkarnācijai un pēcnāves dzīvei, par ko arī esmu daudz un dikti lasījusi, meklējusi informāciju - mani mierina tas, ka kādreiz mēs visi - es ar saviem dārgajiem cilvēkiem, dzīvniekiem - mēs visi atkal satiksimies. Tikai nezinu, pēc cik ilga laika, bet zinu, ka tā būs. Un tas mani dara mierīgu.
2015
