ļoti gribas, bet nevar.

uzlieku poker face un ieslēdzu pilnīgu vienaldzību uz to, ko man kāds saka.

+vēl pie sevīm domāju kko smieklīgu, piemēram, domāju Bla bla bla :D

Es parasti par prātu apslāpēju, saprotu, ka nedrīkst, tad nu riju, riju to kamolu....

Es pie sevis sāku dziedāt - tā domās. Labs asaru novedējs manā gadījumā. Un vēl acis uz augšu paceļu, tā kā griestos skatītos.

Es mēģinu atcerēties kādu interesantu un smieklīgu atgadījumu, kas ir noticis. Dažreiz tas ļoti labi palīdz :)

Ja gadās tada situācija, kožu lūpā + cenšos nemanāmi aizgriezties, lai paceltu acis.
Kad tas izdarīts, ļauju vaļu niknumam un dusmām sevī. Tas nav grūti, jo mani var viegli sadusmot un aizkaitināt. Tad nu tik "uzsitu" atmiņā pēdējo, par ko dusmojos, un asaras galīgi vairs nav ne acīs, ne prātā :D

Problēma, ka viss šis ļoti atspoguļojas manā sejā.
Bet labāk, lai redz, ka cenšos savaldīt asaras, kā arī dusmīgo sejas izteiksmi, nevis krokodilla asaras un brēkšanu, ka dzird 10km rādiusā :D

Es arī domāju par ko pozitīvu :) Vismaz mēģinu tajā brīdī.

Vot raudāt uz pasūtījuma es protu, bet apstāties/aizturēt gan vēl nē! :D

Raudāt ir gadījies ļoti, ļoti reti (kādas sarunas laikā), bet, ja uznāk tas raudiena vilnis, tad ir čau... Vairs nekas nelīdzēs - nevarēšu ne parunāt, ne dusmas mani atturēs, ne košana, ne mierināšana, ne kliegšana, ne līdzīgas darbības. Tad ir vienkārši kādas 10-15 minūtes jāizraudās, pēc tam vēl kādas 10 minūtes jānogaida, kad pārstāšu rīstīties un tad vēl jāpagaida, lai neuznāk atkārtoti. Diemžēl tik traki tas notiek ar mani... Vienīgais prieks, ka visas manas dzīves laikā tā ir gādījies kādas trīs reizes (nav runa par parastu vientuļu raudāšanu, bet tieši kādas sarunas laikā).

Man ir kauns raudāt,tāpēc ļoti daudz manu emociju joprojām sēž iekšā.

Tāpat kā nazīc.

Labākā recepte - uz to brīdi asaras pārvērst naidā. Vai arī vienkārši ņemt un raudāt, uzliekot mīksto situācijai - vienkārši ļaut vaļu emocijām un viss. Ja nāk, tad nāk! :D