mammas autobusā

Tai mātei, kuras bērns nedauzījās pa sēdekli, bija savam bērnam jāpaskaidro, kāpēc tam otram sīcim ir atļauts kāpt ar kājām uz krēsla - tā nebija nekāda provokācija. Bērniem nedrīkst atļaut visu un ir jāpaskaidro, kas ir pareizi un kas - nav.

Mi Amor
Bērns pa gaisu nelido, viņš IET ar KĀJĀM pa NETĪRU ielu. Loģiski, ka apavi ir netīri.

Sabiedriskajā transportā vispār interesantas lietas var novērot. Ievēroju, ka mammas dalās 2 kategorijās. Pirmā ir tā kategorija, kur mamma, ja tramvajā ir tikai 1 brīva vieta, apsēdīsies pati un bērnu ņems klēpī vai viņš stāvēs kājās, bet otrā kategorija ir tā, kur mamma nosēdinās savu ķiparu brīvajā vietā, bet pati ar visām mantām rokās stāv kājās. Un nevar nepamanīt arī to, ka pirmās kategorijas mammām tie bērni ir tādi foršāki - mierīgāki, paklausīgāki, runājās ar mammu, vairāk smaida, savukārto otrās kategorijas bērni parasti sēž tajā krēslā ar dusmīgu sejas izteiksmi.. Un tad mēs brīnamies, kur pasaulē rodas egoisti - otrās kategorijas mammu bērni nekas nesaprastīs, kā tas ir - palaist apsēsties vecu cilvēku un kā tas ir, ka viņam, mazajam un foršajam, viss prioritāri nepienākās....
Par tēmu - man pašai vēl bērnu nav, bet pilnībā nostājos tās mammas pusē, kura aizrādīja. Bērnam jau no bērnības ir jāsaprot, ka viņš nav pasaules naba, ka jārēķinās ir arī ar citiem cilvēkiem un (gan jau mani tūlīt noknābās...) uzskatu, ka atkarībā no bērna raxtura to cieņu pret citiem var un vajag panākt ar jebkādiem līdzekļiem (ja vajag, arī žagaru). Kāda garīgā trauma no kārtīga pēriena, ja zin, par ko per? Man arī bērnībā pa retam tika pa žagaram un vecākiem esmu pateicīga par to, kādu viņi mani ir izaudzinājuši un nekādas traumas man arī nav. Galu galā pat, ja tiem cilvēkiem par tām traumām dēļ pēršanas ir taisnība - tad kas ir labāk? - 1 bērns bez psiholoģiskas traumas un 100 citi cilvēki, kas tā bērna uzvedības dēļ guvuši psiholoģisku traumu, vai otrādi?

spruce.
Piekrītu tev un par pelnītu pērienu arī:)! Arī es bez tā neesmu izaugusi un ļoti labi izaugusi, nav ne vainas! Līdz ar to pelnīti, veselā saprāta robežās tas ie pieņemami. Arī es savai "zebiekstei" šad tad pa dupsi esmu uzšāvusi un arī nav ne vainas un ir kārtīgs cilvēks, kas ciena gan sevi, gan līdzcilvēkus!

Šodien redzēju kā mamma pīpē mašīnā, kamēr divi bērni aiz muguras. Godīgi sakot, es ļoti nošokējos un domāju, tā ir ierasta situācija un es tikai tagad attapos, ka kāds tā dara? Vai tomēr ir ko šokēties?

tiger - tas nav normāli, vajadzēja nobildēt un aizsūtīt uz to akciju, kur tieši tagad par tiem vecākiem, kas smēķē bērnu klātbūtnē. Mans draugs arī bija šokējies, jo redzējis kā sieviete mašīnā pīpē pa mazu loga šķirbiņu, bet aizmugurē mazs bērniņš guļ. Tas ir pretīgi.

Bērni līsz 7 gadu vecumam nedr8kst aizņemt atsevišķas sēdvietas. Un arī ir noteikumos, ka nedrīkst stāvēt uz krēsliem. Malacis mamma, ka aizradīja. Man trūktu drosmes, lai to izdarītu

Es ne tikai norādītu ka tā dara neaudzināti bērni,bet arī skaļi,visam autobusam dzirdot,pateiktu visu ko es domāju par to neaudzināto bērnu un viņa mammu.
Nevienam nav jāsēž uz krēsliem sabiedriskā transportā pa kuriem kāds ir kāpelējis.

turklāt tas bērns vēl strauju bremzējot var nokrist!

+ un tad tā māte vadītāju vainos par to, ka strauji bremzē..

Un jā, ne vienu vien reizi esmu redzējusi, kā vecāki ļauj bērnam stāvēt uz krēsliem sabiedriskajos. Riebums uznāk uz tādiem vecākiem, kas nejēdz audzināt kartīgi bērnu un vēl to uzskata par normu.

Tante lūdz vēlreiz, bet reakcijas nekādas. Pēkšņi pieceļas blakus rindā sēdošais jaunietis, izņem no mutes košļeni, pielipina māmiņai pie pieres un pasaka "Man mamma arī ļauj darīt visu". Pasmaida un aiziet. Māmiņa ar savu neaudzināto bērnu minūtes laikā bija prom no trolejbusa

:D Labs.

Arī es uzskatu,ka tā ir neaudzinātība. Bērnam ir jāsaprot konkrētās sabiedrības vietās, kā pareizi uzvesties. Un kurš to bērnam iemācīs vai izskaidros "kāpēc" ja ne vecāki, radinieki vai auklīte. Nu nevar autobusā pa krēslu lēkāt kā pa batutu, tā pat kā parkā plēst zāli vai mest svešu bērnu mantas krūmos.

Loģiski , ka tā ir neaudzinātība , taču otra māte arī nav labāka

Godīgi - ciest nevaru vecākus, kuri neskatās, ko dara viņu bērni vai arī vēl trakāk - skatās un atļauj tādas briesmu lietas darīt. Ja jau sabiedriskajā ļauj stāvēt uz sēdekļa, nez ko mājās dara - pa galdu kāpelē arī? Neticu, ka nevar kādam bērnam iemācīt tik elementāras lietas, nu neticu, jā, vieglāk mīļā miera labad ir ļaut stāvēt uz tā sēdekļa, kamēr bērnam pašam būs tik daudz prāta, lai saprastu, ka nedrīkst, bet nu - c'mon.
Ne man spriest vai kritizēt citu audzināšanas paņēmienus, bet nu, redzētas un dzirdētas tādas briesmu lietas, ka maz neliekas.
Skumji ir ne tikai par to, ka bērns neklausa vecākus, bet arī par to, ka tā dēļ nākas ciest citiem.

Zinu no dzīves piemēru, ka maz bērns neniķojas vispār tikai tāpēc, ka jau zīdaiņa vecumā pie katra pirmā raudiena neviens pie viņa neskrēja. Vecākiem lauku darbi bija jāpaveic, ienāca apskatīt tikai ik pa laiciņam.

Starp citu, neiesaka ignorēt zīdaiņa raudas. Pēc gada vecuma sasniegšanas var sākt nodarboties ar audzināšanas darbiem.

Bet ziniet kā ir, tagad gandrīz visur, kur lasu par to kā pareizi audzināt bērnu, rakstīs, ka bērnu nedrīks sist vai pacelt uz viņa balsi. Vajag mīļi paskaidrot, ka tā nedrīkst.

Šajos pašos noteikti un vēl tūkstošos citu rakstu ir uzsvērts, ka svarīgakais bērnu audzināšanā ir konsekvence jeb nemainīgums. Kas nav atļauts, tas nav atļauts - bez atkāpēm. Ja mājās mamma neļauj ar apautām kājām stāvēt uz mēbelēm - tas pats attiecas uz citām vietām. Tikko kā parādās izņēmumi (nu mēs bijām sabiedriskā vieta, negribējās taisīt traci) tā bērnam tas vairs nav noteikumus, jo nejau vienmēr viņš tā nedrīkst darīt. Un par to, ko autore rakstīja - ka bērns sāka sist mammai pa rokām - nu tas nav normāli un tā,manuprāt, ir klaja neaudzinātība, ja bērns atļaujas tev sist, lai dabūtu to, ko vēlas.

Starp citu, neiesaka ignorēt zīdaiņa raudas. Pēc gada vecuma sasniegšanas var sākt nodarboties ar audzināšanas darbiem.

Ar šo ir tāpat kā ar daudziem citiem rakstiem un grāmatām - vieni iesaka atstās raudot, citi neiesaka. Nav izdomāta vienota formula, kā pareizi audzināt bērnu, lai viņš izaugtu par normālu cilvēku, nu nav. Ir simtiem dažādu ieteikumu, katrs izvēlas tos, ar kuriem saskan paša pārliecība.

Vienreiz redzēju sabiedriskajā transportā ļoti interesantu situāciju - iekāpj mamma ar dvīņu puikām (~4g.), viens puika visu laiku dīdās, bļaustās; mamma izskatās pārgurusi, bet otrais puika sēž mierīgi un mēģina komunicēt ar brāli un mierina mammu, glaudot viņai roku. Izskatījās, ka mamma nav no tām piekāpīgajām, bet tas pirmais dēls laikam bija viņu "piebeidzis".
Bet likās tik mīļi, ka tas otrais tā rūpējas, tāds kā zibensnovedējs - galvenais, lai ģimenē miers.

Mamma tomēr māk atšķir raudāšanu no niķošanās, vismaz, lielākajā daļā gadījumu. Šodien tieši sanāca parunāt ar gudru cilvēku, kuram ikdiena paiet ar maziem bērniem, ļoti labi redzams, kurš bērns pa rokām auklēts un kurš pieradināts arī padzīvoties viens uz grīdas, piemēram. Jā, nav tāda noteikta likuma pēc kura audzināt bērnu, tas katram pašam jājūt. Bet nu - mans uzskats, ka pamazām, pamazām bērniņš ir jāmāca un jāieradina nevis jāucina līdz gada vecumam un tad pēkšņi jāsāk mācīt, ka tā nav labi kā visu laiku ir pieradis. Arī raudāšana uz tās pašas grīdas var būt tāpēc, ka bērns grib redzēt istabu no augšas vai grib tikt uz priekšu, bet zina, ka pietiek pačīkstēt, lai mamma nolasītu vēlmes pēc acīm un pašam nekas nav jādara. :)

Nav gluži par autobusu,bet vienā restorānā vakariņoju un blakus galdiņa sēdēja pēc izskata turīgi cilvēki ar sīko (apm 5 gadi) un šis brīnums lēkāja pa krēslu,salvetes izmētāja pa apkārtni - fuj! A vecākiem pilnīgs po*uisms.

Cik esmu pieskatijusi mazus bērnus , kā arī man ir maza māsiņa.. neviens no tiem bērniem nav uzvedies tā,kā tagad te lasu. Esmu šokā!
Bieži domāju par to, kā pareizi audzināt bērnu un domāju,ka jau no sākta gala ir jāsāk bērnam paskaidrot,kas ir labi un kas ir slikti, kas ir pareizi un kas ne. Neatbalstu bļaušanu uz bērna un pēršanu.