Vai esat apmierinātas ar savu dzīvi?

Esmu apmierināta, pat ļoti :)

Bante

VD ir kaut kāda izlaidība, manuprāt.

Pfff, tipiska runāšana no malas :D

Esmu apmierināta tikai ar savu ģimeni un darbu, ar visu pārējo neesmu apmierināta dzīvē, pagaidām.

Esmu apmierināta ar savu dzīvi, kā arī uzskatu, ka katrs pats savas laimes kalējs, neviens cits mūsu dzīves nepadarīs labākas un savādākas, pašām vien jāsāk darīt, nevis jāčīkst.

Jā, esmu!
Protams, ir lietas, ko gribētu citādāk, taču tā ir vienmēr. Nekad jau nav labi tā, kā ir, vienmēr ir vēlme tiekties pēc neaizsniedzamā. Bet tāda ir cilvēka daba. Un kā saka, cilvēks ir laimīgs nevis tad,, kad viņam viss ir, bet tad, kad viņš novērtē to, kas ir un nesūdzas par lietām, kas nav.

he he es nevaru būt "laimīga" tikai laimīgs :D :D

man liidziigi,kaa Patrīcijai !

Neprātīgs - atvainojos. Man vienkārši pierasts, ka te visas pārsvarā sievietes :D

Laikam jau var teikt, ka pēdējos piecus mēnešus reti kuru brīdi varētu teikt, ka es būtu apmierināta ar savu dzīvi. Šie mēneši ir tiešām daži no sliktākajiem, kas man vispār ir bijuši.

Ne, tachu nestaigaju apkart ar bedigu gjimi. Visvairak gan neesmu apmierinata ar savu raksturu, tachu censhos pie ta stradat un tiesham ar sajusmu pamanu ka dazas lietas uzlabojas, ka pati sevi vairk pienemu. Ir tiesham ljoti patkami un uzladejoshi ieverot pozitivas izmainjas sevi, tad ari neliela ticiba labakai nakotnei paradas.

bekilu, izklausās, ka jūties viena. zini, man arī tādas sajūtas bija ilgi, ilgi. jutos tā, it kā centos kaut ko darīt, bet neviens to neredz, nedzird, tikai pārmetumi, sajūta, ka esi nesaprasts, pavisam viens. būtībā bija vienalga, ko centos darīt, vienmēr rezultāts bija viens. tajā laikā nesapratu, ko man darīt, kas es esmu un ko es vispār gribu. sāku internetā meklēt komunikāciju ar cilvēkiem, jo mani tuvākie draugi mani nesaprata. caur visiem tiem čatiem, sarunām sapratu, ka man kritiski trūka pašvērtējums, sajūta, ka mani kāds novērtē, sajūta brīdī, kad kāds izsaka labu vārdu, tas man viss tā trūka. sapratu, ka radīju tādu tēlu, kāda patiesībā vēlos būt, bet neesmu. trūka sajūta, ka varu runāt par savām jūtām, ka varu būt beidzot atklāta. pats galvenais meklēju to, ka esmu kādam vajadzīga. man tas bija svarīgi! man bija svarīgi just, ka ir cilvēks, kuram, es rūpu. to es sapratu, un es to meklēju... un atradu. pamazām, pamazām mainīju sevi gan ārēji, gan iekšēji, uzdrīkstējos darīt to, ko nekad nedarītu. es pat nemāku tev, ko tev darīt, kā tev izkāpt no tās bedres, bet tikai to, ka neesi viena. :)
p.s. varbūt pacenties iepazīties ar kādu. jā, jā, jā. man arī sākumā bija doma, ka tas ir neiespējami, bet es atradu to cilvēku, un tas man bija milzīgs spēks, milzīga iedvesma, motivācija kaut ko darīt ar sevi, ar savu dzīvi. taisnība tām, kuras saka, ka laime nav jāmeklē otrā cilvēkā, bet tas otrs cilvēks palīdz tev sajust to, ko nekad neesi jutis, tiekties būt skaistākam, labākam, atklāt sevī vēl neaizsniegtas, vēl neizdzīvotas nianses. tas viss būs, ja tu ticēsi. es neticēju, bet tas ar mani notika! :) vēl tagad esmu pārliecināta, ka tas bija kāds cilvēks, kurš mani izcēla no tās bedres (jā, man bija VD, nemīlēju sevi, nemīlēju savu dzīvi, raudāju, sēdēju istabā, dators bija nemainīga vērtība) un esmu pārliecināta, ka viena to neizdarītu. protams, tas var būt jebkas, kaut jauns mājas mīlulis, kaut jaunu domubiedru atrašana, kaut jauna dzīvesvieta, bet man tas bija otrs cilvēks - attiecības. lasot tevis stāstīto, sajutu, ka tev ir līdzīgi.

vari man uzrakstīt privāti, ja vēlies. sarunas palīdz. :)

Līdz galam neesmu, taču tieši tas ir mans dzinulis dzīves kvalitātes uzlabošanai. :)

Daļēji, jo, nejūtu iekšēju harmoniju.

Gurri - man liekas, ka tieši tā ir mana vislielākā problēma, nespēja būt mierā pašai ar sevi .

...mana dzīve patreiz ir (skaļi teikts) nožēlojama. Kuļos un nekur uz priekšu neesmu tikusi.Savu dzīvi šadu nevēlējos.Viss ir apnicis. Jā,man arī nedaudz kaitina,ka apkārt skandina-viss būs labi,gan jau būs utt.Bet viss nav tik vienkārši. Vissmagākais un aktuālākais jautājums man ir sava mājokļa iegāde. Tas ir grūts un ilgstošs proces.Šobrīd īrējam (cik nožēlojami) 1 istabas dzīvokli. Mazā jau tūlīt sāks iet b/d.Un pēdējā sakāve sakarā ar mājokli mani vai beidz nost...visu salaidu dēlī.Nevaru attiet.Liekas,ka nokavēju pēdējo vilcienu,kurā varēju ielekt.Esmu ļoooti dusmīga uz sevi par to,ka neesmu pārliecināta par sevi. Ka esmu šaubu pilna.Vienmēr visu ilgi pārdomāju un kad izdomāju ir jau par vēlu. Nespēju pieņemt lēmumus. Ja godīgi vairs neredzu atrisinājumu visai savai būtībai.Patreiz esmu ļoti nelaimīga...

ciemiņš - pozitīvajiem cilvēkiem vienmēr liekas, ka smaidīšan, teikumi - viss būs labi utt. ir visu problēmu atrsinājums. Dažreiz par ir dusmas, kad draudzene saka, lai saku visu kas uz sirds, bet kad izstāstu, viņai liekas - ai par ko tu tur uztraucies, tās ir tikai tavas iedomas utt., viņa nesaprot, jo ir mūždien tā pozitīvā. Arī VD viņa uzkskata par kaut kādām iedomām.
Es arī vienmēr par daudz šaubs, domāju un tas viss beigās noved pie tā kā tu teici - vilciens ir aizgājis.

pirms kada...hmmm vel 5 menesiem man bija tads bezsakars, ka nezinaju ko ar sevi iesakt...? un viss pats no sevis sakartojas. tagad esmu+/- apmierinata.

uij man sava dzīve darbadienās besī, brīvdienās ļoti patīk. kopumā ar savu dzīvi tagad esmu neapmierināta, ar sevi, savu izskatu arī vēlos dažus uzlabojumus. bet pats raksturs un sava būtība man patīk.

Mamma izteica komplimentu, ka esmu palikusi harmoniska.. attiecīgi arī ar dzīvi jūtos apmierināta. Pozitīvās pārmaiņas radās, kad nolēmu pārstāt iespringt, pamainījās arī dzīvē mērķi nedaudz.. :) Šī brīža filozofija - viss taču tāpat būs labi! :)