Bailes

Mums ir ļoti labas attiecības. Principā varu izstāstīt visu, ja ir vajadzība.

Nee,it sevishkji mammai. Mammai varu jautaat jebko.

Man tas pats.

jau tas vecums, kad man viņiem nekas nav jājautā :D

Man nav bailes, bet kauna sajūta. Būtu kauns stāstīt par kādu savu stulbību. Neko tādu gan neatceros, mamma par ļoti apzinīgu izaudzināja un ar lielu pienākuma apziņu.
Ar tēvu nekomuniceju jau 2-3 gadus. Vienīgais no kā man ir bail pajautāt ir - vai vēl mūs (bērnus) mīl.

Es ļoti maz ko savai ģimenei stāstu. Ja tik viņi zinātu.. :D ilgu laiku nevarēju saņemties pateikt, ka esmu ar draugu izšķīrusies. Nezinu, kāpēc. Cerēju vēl, ka saiesim kopā, turklāt viņs viņiem patika un likās man piemērots. Vakar beidzot pateicu, bet sīkumus nestāstīju kas un kā.

"Bet viņi tā nicīgi ar ironiju man atbild. Liek justies kā pēdējai muļķei, it kā neko nevarētu, nespētu."

Ai, kā es pazīstu šo sajūtu. Ar mammu man nav tādu problēmu, viņa man uzticas un vienmēr atbalsta, kaut arī ļoti daudzus tematus vienkārši neapspriežam, tomēr kaut kā jūtam viena otru.
Bet tā barjera, par ko meitenes runā, man ir ar tanti. Dažādu apstākļu dēļ dzīvojam kopā. Un es vnk to nevaru izturēt.
Vasarā izvākšos. Visiem izņemt tanti esmu pateikusi un viņi atbalsta. Pati sevi nesaprotu, kāpēc to slēpju no viņas. Laikam bail, ka saņēmšu atpakaļ noniecināšanu, kritiku, nosauks mani par muļķi utt.
Tiešām nezinu, kas tas ir, kas liek šādām atteicībām rasties. Varbūt tiešāam sava veida vardarbība (emocionāla). Manā gadījumā es perfekti ar prātu saprotu, ka tantei nav daļas gar manu dzībi, bet...

Nu nē.