Man jau šķiet, ka apsveikšana svētkos liek mīļotajam cilvēkam justies īpaši. Lai to izdarītu nav nepieciešama nauda, var taču kaut vai ar riteņiem aizbraukt uz noskatīties saulrietu un pateikt kādus īpašākus vārdus (PAR BRĪVU). Vai izdarīt kko, ko viņa jau sen bija prasījusi, pielikt plauktu vai tml. un pateikt- gribēju tevi iepriecināt, daudz laimes, utt.
Pilnīga ignorēšana, manuprāt, ir necieņa, nenovērtēšana. Pie tam, ja nespēj mīļoto iepriecināt viņai īpašos svētkos, tad jau ikdienā arī tas netiek darīts. Nezinu, nezinu, man tas nešķiet pieņemami. Es varbūt vēl saprastu, ja būtu dāvanas visu cauru gadu- ieraudzīju, iedomājos par tevi un nopirku- bet ja nav, nu tad.. Un, ja cilvēks savu mīlestību mēdz izrādīt ar darbiem, tad vēl jo vairāk nauda "dāvanai" nav nepieciešama. Patiešām nesaprotu KĀ tiek izrādīta mīlestība, ja ne ar darbiem un vārdiem.
Izklausās pēc tāda skaldi-valdi varianta- uztaisi ēst, izgludini kreklu, davai seksu, ā, tev dzimene- še brokastu pārslas, pakļaujies, verdzene!!!