Sākšu ar to, ka pirms sešiem gadiem, izjuka manas pirmās nopietnās attiecības. Kopā bijām vairāk kā četrus gadus un beigu beigās pēc neskaitāmiem „ragiem“, kas man tika uzlikti galvā kā kronis...mēs pašķīrāmies.
Bija tik ļoti grūti...grūti dzīvot, grūti elpot, grūti atrast mieru...gāju pie psihologa, lai katrā panikas lēkmē mēģinātu neēst vecmammas dotās nervu ripas kā konfektes...lai nenorobežotos no sev pazīstamiem, lai atrastu atkal pati sevi...un tā arī notika...atradu! Caur neskaitāmām sporta nodarbībām...Lieki piebilst, ka pēc tāda liktens „spēriena“ pa seju, visu šo gadu garumā, es nevarēju izveidot attiecības.
Scenārijs vienmēr tas pats...iepazīstos ar cilvēku, atrodu pirmās pazīmes, rakstura īpašības, kas man nepatīk un „uz redzēšanos“ ... un tā gadu no gada...piebilde: līdz gultai reti, kad nonācu...un ja arī nonācu, tad nekad nebija tā sajūta – wow!
Visiem ziņkārīgajiem radiem, draugiem un paziņām uz jautājumu: „ Vai man beidzot ir draugs ? “ Ar smiekliem attraucu: „Gaidu princi baltā zirgā, bet šis kaut kur aizkavējies....“
Šī gada sākumā satiku savu „princi baltā zirgā“...jutos tik labi – tādu maigumu,uzmanību un cieņu...neviens vīrietis man tā līdz šim nav licis justies...es beidzot sajutu, to laimes sajūtu...kad aiz laimes gribas raudāt...
Satikāmies reizi no reizes viņš mani pārsteidza ar ziediem, dāvanām un skaistiem komplimentiem..līdz kaut kas nogāja greizi...un viņš sāka atsvešinātiesun vienlaicīgi viņa ģimenē notika nelaime...un tagad ir klusums...ne satikšanās, ne zvani...nav nekā.
Mana sirds atkal lūzt...kaut nekad nedomāju, ka to var salauzt divreiz...
Un...jau atkal...mierinājumu rodu sporta zālē, kur līdz sāpēm un spēku izsīkumam sevi mocu...jo brīžos, kad esmu klusumā ar savām domām, es atceros visus tos neskaitāmi daudzos, burvīgos mirkļus...un sāp...jau atkal...
Visvairāk man žēl, ka brīdī, kad viņš atzinās, ka mani ir iemīlējis...es neatbildēju ar to pašu...jo baidījos no tā, kas tagad ir... ka nebūs vairs nekā un tie būs tikai „tukši vārdi“ ...
2
