Kādreiz vīrieši gribēja precēties, bet tad atklāja, ka sieviete pēc kāzām pēkšņi kļūst dabīga. :D
Ja, man jāsaka atklāti, es saprotu vīriešus, kuri nevēlas precēties. Protams, ir tā daļa aunu, kuri vienkārši cer aizmukt, ja būs kaut kas ne pēc plāna, bet ir arī tāda daļa, kuri vienkārši baidās, ka sieviete pēc kāzām kļūst uzstājīgāka un prasīgāka. Es atbalstu viedokli, ka pēc kāzām nekas nedrīkst mainīties savstarpējā attieksmē, jo tas sniedz drošības sajūtu, ka vīrietis nav mānīts visu pirmskāzu periodu. Nerunāju par nagu lakas toņa maiņu, bet to sajūtu, kad sieviete ir tādā kāda viņa ir.
Ir divu veidu sievietes - vienas, kuras kāzas uzskata par mērķi attiecībās un uz to arī intensīvi soļo. Nemitīgi cenšas būt labākas. Un tas prasa enerģiju, kura pēc kāzām apsīkst, jo mērķis panākts - garšīgas vakariņas nomaina kotletes kaudze veselai nedēļai, lai nav jāpiepūlas; saprotošā attieksme pret vīrieša hobijiem izplēn kā nebijusi; parādās simtiem prasību pret vīrieti no kurām savulaik nav bijusi ne smaka, jo viņš bija perfekts; nemitīgā smadzeņu zāģēšana no sērijas "tagad, kad esmu tava sieva..."
Un ir otra tipa sievietes, kuras neuzspiež uz savu statusu, bet ir tādas kādas ir - ja viņām nepatīk, viņas neklusē pēc principa, ka tik veci noturēt; ja viņām negribas no rīta gatavot brokastis, viņas tā arī pasaka, nevis piespiežas; ja viņai riebsies viens otrs viņa draugs, tā arī pateiks - un tā tālāk, un tā joprojām.
Es esmu par siviešu solidarizāciju un kāzas uzskatu par labām esam vienalga kādā formā, tomēr es saprotu paniku, kas pārņem vīriešus izdzirdot uzstādījumu - precamies vai šķiramies. Un jāsaka, šādas lietas nākas dzirdēt arī Labajām meitenēm, kuras vīrietis nevēlas zaudēt, pat ja tas viņam prasa visu viņa mantību zaudēt.
Neskaitāmas reizes šajā forumā, esmu paudusi uzskatu, ka sievietēm ir tieksme nemitīgi idealizēt savu partneri. Pēc kāzām šī tieksme izplēn un ārā sāk līst nesmukumi, tad sākas zāģēšana un sava vīrieša mainīšana, par tādu, kas atbilstu pašas iedomu tēlam.
Ir sadzīviskas lietas, kurās vēlamies panākt kompromisus - nu, neesam mēs viduslaikos, nav sievietei jāvergo mājās un pēc tam atplestām kājām veci jāsagaida, lai tik viņš būtu apmierināts. Tomēr, uzskatu, ka zināmas lietas ir pārāk traki, pārāk tālu aizgājušas pašplūsmā.
Nekad nesapratīšu tās sievietes, kuras saka - mans vīrietis ir lielisks, bet...! Nu, ja tev tik ļoti nepatīk, ka tavs Lieliskais skatās porņukus, atrodi kādu, kurš nesakatās un to arī sauc par Lielisku, nevis pati sevi māni un vēl vēlies vienoties laulības saitēm. Ja tev tavs BET ir vīrieša vajadzība - vai tā būtu nepieciešamība, pēc brīvdienām ar bērnības dienas draugiem, bez tavas klātbūtnes; vai tā būtu nevēlēšanās iet uz operu, kuru tu mīli, ik katras brīvdienas; vai tas būtu kāds cits untums, kurš tev cērt acīs, bet viņam patīk - nevjag teikt - man ir ideāls vīrietis! Ir lietas un reizes, kad kompromisu nav jēgas meklēt, jo vīrieši saprot - mainot visu, tu zaudē to, kas patiesībā esi. Tādēļ, uzskatu, ka ir svarīgi neslēpt savu būtību, tikai tādēļ, lai sasniegtu kaut kādu mērķi. Šādas attiecībs ir lemtas neveiksmei jau pašā saknē.
Šeit ir jāska tā - ja vīrietim nepatīk kā mēs ģērbjamies, mēs paskam, ka darma to Sev un mums tā patīk, lai klusē; ja mēs pasakam, ka nebūs alus sūkšana pie Tv, katru trešo vakaru, tad nebūs, jeb būs liels skandāls.
Sievietes ir pārrijušās brīvību un nav vēl iemācījušās ar to sadzīvot - galu galā, savas tiesības izkarojām tikai nesen! Un tagad uzvedamies kā izsalcis vilks, kas metās pēc gaļas. Tikai problēma ir tā, ka kaza būs paēdusi, bet mēs pašas nē.
Dzimumu līdztiesība un runas brīvība ir likusi aizmirst sievietei, ka viņai neatkarīgi no visa, joprojām ir arī pienākumi - nezāģēt, nemelot un būt labai. Sieviete uzskata, ka viņai ir tiesības grozīt pasauli, bet nav. Nu, nav! Ja tu vēlies brīvi rīkoties ar savu laiku, tas ir jāļauj arī vecim - bez jel kādiem uzstādījumiem, kas reversā neietekmētu arī tevi.
Sanāca NENORMĀLI gari, bet doma sekojoša - sieviete nav Dievs. Nu, nevar iedomāties, ka tev ir tiesības uz otru! Katram ir brīvā griba un ja vīrietis un sieviete nonāk konfliktā, kurā neredz humānu kompromisu, ir jāšķirās. Nevar vēl domāt par precībām piespiedu kārtā.
414
