Ja man bail par sliktu iznākumu, vienmēr iedomājos, kas ir sliktākais, ko tas var radīt un uzreiz izdomāju risinājumu. Skolu, piemēram, nofeilot ir grūti, jo parasti jāfeilo vairāki priekšmeti. Nu pat tad, ja tiešām no skolas atskaita, gan jau būtu kāds risinājums ar pāreju uz citu skolu utt. Nevajag ieslīgt galējībās. :) Zinu arī, ka man ir daži cilvēki, uz kuriem varu paļauties- uz ielas es (vismaz šajā punktā dzīvē) nepaliktu.
Pēdējie gadi man arī ir iemācījuši veselīgāk uztvert kritiku. Iespējams, ka tieši tāpēc, ka tās te ir daudz. Visiem. Vienmēr izvērtēju, no kā kritika nāk, cik tā ir objektīva, kāda kritiķim ir motivācija utt. Ir atšķirība vai kritizē, piemēram, atraidīts pielūdzējs, vai pasniedzējs, kurš iespējams vienkārši norāda uz darba trūkumiem. Man pasniedzēji ir tādi, kuri jebkuru darbu ļoti izsmalcinātā veidā noliks. Slavē te kādu ļoti reti, un arī tad, ja slavē, tad tāpat norāda uz trūkumiem.
2739
