Stress

toties ja ir iespēja visu*

Nu bet, Kery, es nesaku, ka nebūtu jādara trakas lietas puiša dēļ (lai gan pati noteikti nedarītu, jo uzskatu, ka drīzāk puisim būtu jādara takas lietas manis dēļ).
Es saku - nepin iekšā vecākus! Tas, ka viņi izteikušies, ka neesi puisim piemērota nav nekas... Ja pati zini, ka esi rīkojusies mulķīgi un neapdomīgi jūsu attiecībās, tad jau nav par ko brīnīties, ka tevi attiecīgi arī novērtē.
Es nezinu, iedomājos situāciju, kad pēkšņi pie durvīm klauvētu mana dēla meitene (slapja) un kaut ko runātu par atvainošanos un lūgtu piedošanu. Man būtu reāls wtf?!?! Tas izskatītos tik izmisīgi, nedaudz pat nožēlojami un bērnišķīgi... Neko labu es dēlam pēc tāda izgājiena nevarētu teikt, ka vien to, ka tā meitene tiešām ir dīvaina...

Bet tas ir tikai mans skatījums uz situāciju. Galu galā - ne mans dēls, ne manas problēmas. Iespējams tie cilvēki reaģēs savādāk.

Neon, bet vai ar to es nepierādītu, ka tas puisis man ir tiešām svarīgs?
Ja es to neizdarīšu, tad viss, attiecības ir beigušās. Ja izdarīšu, tad varētu būt cerība.
Tiesa gan, zinot sevi, man drausmīgi bail, ka atkal viņus nepieviļu. Bet nu man būs ļoti jāpiedomā pie saviem vārdiem un rīcības.

Kery, pusis dzīvo ar vecakiem? Cik viņam gadu? Man jau liekas, ja puisis ir patstāvīgs, dzīvo atsevišķi, tad savas attiecības jums būtu jākārto savā starpā, nevis iesaistot vecākus. Tad nu vari izpausties kā vien vēlies attiecībā uz puisi, lai pierādītu cik dārgs viņš tev ir.
Jo pagaidām, no tā ko tu te pastāstīji, man jau nu neliekas, ka tev ar vecākiem ir sliktas attiecības vai, ka tu būtu tur baigi sačkarējusi kaut ko, ko tadat tik izmisīgi būtu jālabo. Tas, ka viņš ir pieminējis vecāku attieksmi pret tevi noteikti ir kāda 1/100 daļa no tā, kas patiesībā ir jūsu šķiršanās iemesli. Tu vispār zini, kāpēc viņš nevēlās ar tevi būt kopā? Vecāku dēļ? Ja zini iemeslu, tad koncentrējies labāk uz tā iemesla analizēšanu un labošanu...

Piedod, bet man liekas, ka nav vērts. Bet, ja Tev paliks no tā labāk, brauc. Bet man pašai liktos smieklīgi, ka sveša meitene brauc pie manis uz mājām un gaida, ka es palīdzēšu viņai būt kopā ar savu bērnu. Cik ilgas bija attiecības? Ja vien tie nav bijuši vairāki gadi, laulības, tad man tas liekas smieklīgi.

Es negaidu no viņiem palīdzību, vienkārši atvainošos.

Tiešām labāk nožēlo izdarītu, nekā neizdarīto!
Nu ja salīsi, tad būs kā filmās :D
Es ieteiktu brauc!
Ja nu vienīgi jūs neesat kopā dažu mēnešus ;)
Lai veicās!

Esam kopā jau divus gadus.
Labi, es dodos. Redzēs, kāda atgriezīšos. Vēl jau pastāv iespēja, ka noraustīšos un tāpat atbraukšu atpakaļ. Bet nu zaudēt man tiešām nav vairs ko, vienīgi vēl vairāk zaudēt cieņu viņu acīs, bet nu, ja nebūsim kopā, tad tas taču vairs nebūs svarīgi.

Veiksmi! Tavaa vietaa riikotos taapat.
Pastaasti ,kaa gaaja.

Galvenais paņem lietussargu! Lai veicas!

Sany, nē, puisis tobrīd bija nobijies no notiekošā. Pārāk jauni un nepierezdējuši bijām, attiecības nevienam nebija vispār bijušas vēl. Bet pēc gadiem izrunājām un pasmaidījām. Nu jau vairākus gadus šis cilvēks vairs nestaigā pa šo zemi, bet atceros viņu ar vislielāko prieku un pasakos par to, ka ar savu nebeidzamo pozitīvismu izvilka mani no smagas depresias. Tiesa, lai vēlāk atkal salauztu manu pusaudža sirdi, bet tas jau ir cits stāsts.

Kery, ja esi izlēmusi - vēlu veiksmi jebkurā gadījumā!

Esmu atpakaļ.
Par laimi, negaisu nedabūju. :)
Visu dienu man bija stress, bet, kad izkāpu no vilciena un sāku iet uz puiša mammas mājas pusi, stress arvien pieauga un sāku stipri šaubīties, vai man to darīt. Bet griezties atpakaļ arī negribējās, ja jau tik tālu biju tikusi.
Pieklauvēju un mamma man smaidīga atvēra durvis. Sasveicinājos (!) un jautāju, vai drīkstu ieiet, viņa atļāva. Tad prasīju vai ir mājās jaunākā māsa un vectēvs, jo gribēju ar visiem uzreiz runāt. Māsa nebija, bet vectēvu viņa nepasauca, prasīja, kāpēc esmu atbraukusi. Un tad nu es sāku runāt. Atvainojos par savu rīcību. Viņa teica, ka tas jau nav nekas liels. Viņa jau gan domājusi, ko esot man nodarījusi, ka es nesveicinoties, bet nu teica, ka viss kārtībā.
Tad sāka jautāt par mūsu attiecībām, kas mums tur īsti ir, ka nevaram sadzīvot. Nu tā mierīgi nedaudz aprunājāmies.
Un tad pēkšņi ieradās mans puisis. Vectēvs viņam bija noziņojis, ka es esmu tur. Neko neteica. Mamma gribēja vārīt tēju, teica, lai nekādu tēju nevārot un mēs aizbraucām prom divatā aprunāties.
Viņš bija dusmīgs par manu rīcību, nesaprata, kāpēc es to darīju. Centos viņam paskaidrot, bet nu tā saruna mums bija diezgan īsa un es aizbraucu prom. Tagad viņam esot nepieciešams laiks apdomāties, ko es arī varu saprast. Teicu, ka nekādu atbildi tagad no viņa negaidu. Nu tad tik jāgaida un pa šo laiku jācenšas atkal kādu stulbību nesastrādāt, jo tad es tiešām būšu viņu zaudējusi uz visiem laikiem. Bet, cerība vēl ir. :)
Nu tā beidzās man šīs dienas lielais pārdzīvojums.

Es tava viiriesha vietaa buutu tieshaam dusmiiga. Man nepatiik, ja aiz manas muguras kaut kas tiek dariits manis sakaraa, jo iipashi, ja tiek iesaistiiti radinieki. Taapat kaa Neonam man shaada riiciiba liekas diivaina.. Bet, ja vinjam ir pret tevi juutas - diez vai shii riiciiba vinju atgruudiis, jo tomeer neizklausaas tik noziimiiga uz citu juusu nesaskanju fona. Taa kaa veiksmi un ceru, ka viss buus labi! :)

Es nebūtu dusmīga es Tava vīrieša vietā visu piedotu... varbūt, viņš negaidīja , ka Tu tā rīkosies!? :)
Daudz , jau ir atkarīgs no tā par ko sastrīdējāties.
Es ceru, ka Jums viss būs labi.

Man liekas, ka gandrīz jebkurai sievietei pusaudžu vecumā gadījies attiecībās kļūdīties, rīkoties muļķīgi, zem pašcieņas, tur nav ko pārmest, bet tikai no savas rīcības mācamies, tur var teikt vai neteikt kāds no malas.
Protams mans viedoklis ir līdzīgs kā Neonam, vecākus nav ko jaukt iekšā, paies laiks un sapratīsi, ka nevajadzēja, un ja puisis tā rīkojās, tad tas viņu vēl vairāk nokaitināja, es liekas ilūzijas nelolotu.

Nu viņš bija dusmīgs,jo negaidija neko tādu no Tavas puses. Ļauj viņam apdomāties. Nedod 1. ziņu. Ja viņš arī Tev nepados,tad atbilde ir skaidra,ja pados,tad ceru,ka Jums viss izdosies. :)

Zinu cik grūti ir gaidīt!

Viņš tikko uzrakstīja, ka novērtējot to, ko es izdarīju un atvainojās, ka tik maz laika pavadīja ar mani. Bet viņš vienkārši esot bijis šokā.

Atpakaļceļā es nožēloju, ka to izdarīju un tagad man pat nedaudz kauns par savu rīcību. Bija taisnība tai, kur teica, ka tā ir tikai 1/100 no īstās problēmas. Tas jau nav galvenais iemesls kāpēc viņš vēlās šķirties.
Bet nu tagad vismaz ar mammu viss ir izrunāts un, ja būsim kopā vēl, tad nebūs vairs jāslēpjas un agri vai vēlu tāpat tad man nāktos ar viņu parunāt.

Nu kur taa problema savu vaaveri nevari satureet,vai kaa?!.....ko ciiksti un kaapeec vispaar tur brauci,ja neesi paarliecinaata,ka atkal nesaapinaasi..taa nedriikst manipuleet ar cilveekiem ,padomaa,kaa vinji juutaas..skiet,ka tu tikai domaa par sevi neviss citiem...

tu nokrāpi savu puisi?