Tātad īsumā, pirmdien man bija sapnis, kurā man dīvainā kārtā piedzima bērns, un, kad man iedeva paturēt viņu rokās, bija tik neaprakstama sajūta....pamodos, bērna nav un man bez maz vai bimbiens nāk. Es draugam tad nu saku, ka mums būtu labi, ja būtu vēl kāds par ko rūpēties. Viņš teica, ka būs jāpadomā.
Un tā es ik pa laikam viņam pajautaju, ko viņš par to domā, līdz vienu brīdi pienāca klāt un pateica- nē un viss.
Es visādi, ta un šitā, bet viņš ni un ni.
Tagad es pilnīgi nesaprotu viņa nostāju, neko man neteikdams vienkārši nē un nē.
Tagad jau labu laiku lieku viņu mierā, bet tik un tā manī iekšā ir nemiers: kāpēc?
901
