Sveikas meitenes! Sākšu ar to, ka man ir jaunāka māsa, viņa ir aktīva, komunikabla, smaidīga jauniete, es arī esmu sabiedriska, jautra, taču pēdējā laikā esmu kļuvusi ļoti nopietna un daru visu lai uzlabotu savu nākotni. Šeit pa vidu jāiestarpina tas, kad es mācījos, man vecāki nevarēja sniegt visu ko vēlējos, jo visam nepietika līdzekļu, bet māsai šobrīd tiek viss, viņa nespēj iedomāties, kā tas ir, kad tev nav tā ko tev ļoti gribas, vai arī netiec kaut kur palaist (piem., uz kādu ballīti). Šajā sakarā arī mūsu attiecības pasliktinās, jo tāda sajūta, ka mazajai sakāps mazliet galvā, visi viņu apbrīno, apbrīno gan viņas dzīvesprieku, gan viņas talantu un nenoliedzami skaistumu. Un kā jau es teicu, es esmu kļuvusi ļoti nopietna, un ģimene un radi to nespēj saprast un pieņemt, tādēļ mēs tiekam tā kā šķirotas. Vienmēr, ja kaut ko vajadzēs pirmais palūgs māsai nevis man, vienmēr visi apjautāsies vecākiem kā iet mazajai māsai, bet par mani neviens pat neieminēsies. Nesen mūsu ģimenē uzradās divi mazuļi, es tā nopriecājos, ka beidzot būšu krustmāte, bet - šodien satieku māsu, un viņa man jautā, vai es arī esmu uzrunāta, viņai esot jautāts, vai piekritīšot būt krustmāte, man pilnīgi asaras saskrēja acīs. Pēc divām nedēļām man jātiekas ar visiem radiem un es vairs nezinu, ko man darīt, kā izturēties, jo tiešām esmu aizvainota :(
Piedodiet, ka iznāca tik gari :(