Mans bijušais draugs stāstīja, ka 1x mūžā bija pagrūdis savu meiteni un viņa sasitusies un kopš tās reizes tā pārdzīvojis, ka pat neapsverot iespēju pat dusmās kaut ko meitenei nodarīt.
Pēc 4 gadu attiecībām, pamatīgi sastrīdējāmies, kad man apnīk strīdēties es klusēju - savukārt, viņu tas izveda no pacietības, ka es nebļāvu, nepsihoju un neārdījos kā viņš. Un tad arī pret mani viņš ko tādu atļāvās - sist gluži nē, bet grūzt pret skapi, aizlidināt pa koridoru, zilumi palika.
Rezumē - es NEKAD neticēšu vairs, ka otrreiz cilvēks ko tādu nedarītu.. lai vai kā nožēlotu. Un jā - vēlāk teica, ka es jau esmu vainīga, jo neesmu piedalījusies strīdā - ja būtu bļāvusi un psihojusi, tad nebūtu rokas palaidis. Skaisti, ne? :)