Katastrofāls randiņš

Atvainojos par kļūdu - viņš jautāja vai es negribu satikties ;)

varbuut, ja ilgu laiku saraxtaas, vajag parunaat skypaa(ar kameru protams), tad jau arii vairaak priekshstats par cilveeku rodas..kaa izskataas, kaa veido sarunu..un tad tikai tikties..
un ja saak izdomaat kkadas atrunas..tad jau jaasaak shaubiities

Ak dievs :D:D:D izlasot to virsrakstu, hahaha.. tik labs randiņš :D

Sēžu darbā un smejos, nevaru.. kolēģi dīvaini uz mani skatās.. Jau pirmais dēl tā, ka cosmo sēžu :D Otrs par to kpc smejos :D
Man Jūs ir tik ļoti žēl, bet ja nebūtu Jūsu man šīs rīts nebūtu tik labs :D:D

es jau te esmu stāstījusi vairākas reizes, ka puisis uz randiņu atbrauca no laukiem no otras Latvijas malas par spīti tam, ka es teicu, ka varbūt vēl nevajag satikties (iepazīstim viens otru vairāk sarakstoties un tad satiksimies). nu labi, satikāmies.
šķiet, ka viņš bija tiešām no dziļiem laukiem (atvainojos, ja kādu aizskāru), bet mēs pastaigājāmies pa pilsētu un viņš ieraudzīja vienu no baznīcām. jautāja, vai tas arī ir lielveikals un ka ļoti skaists. (man bija WTH?!). es parādīju uz baznīcas pusi un jautāju-šis? viņš atbildēja apstiprinoši. es teicu, ka tā ir baznīca un knapi valdīju smieklus.
iekāpjot pēc tam sabiedriskajā transportā viņš vēl skaļi aiz satraukuma diezgan skaļi vairākas reizes pateica', ka mani mīlot (pirmajā randiņā?).
nu vēl tagad smīnu par to baznīcu..

Mans jocīgākais randinš bija, kad atrados mazā ciemā pie jūras, vasaras nometnē. Vakarā puisis piedāvāja taisīt mojito, bet būšot jābrauc uz tuvāko veikalu 15km pēc ruma. Protams, jābrauc ar riteņiem. (tas normāli manā sabiedrībā). Aizbraucām, nopirkām, pie kases es kkā neapdomīgi piedāvāju piemest naudu rumam. Un tad viņš pateica: Laikam nezini, ka īstas dāmas par alkoholu nemaksā. Ļoti apvainojos (bija man pat kaut kādas feministiskas domas toreiz :D ), bet pēc atpakaļ brauciena ar riteņiem, visu ceļu pilnīgi klusējot, es daudz domāju, domāju... un sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Nav ko pašai kā pusaudzei apvainoties, ja beidzot ir kāds, kas grib uzvesties kā vīrietis, tad tam jāļaujas. Tas bija pirms 3 gadiem. Tagad vasarā precēsimies :)

Pēdējais no tizlākajiem - viņš paziņoja, ka viņam žēl, ka līdzi nav paklājs, jo tad viņš varētu mani vālēt visur, kur pagadās. Nekādīgi nevarēju to uztvert kā melno humoru.
Vēl viens pastāstīja, ka ir precējies un sieva gaida bērnu. Un pēc tam par visām varītēm gribēja ielīst man krūšturī visu pataustīt, jo viņa sievai TĀDAS neesot.
Pēdējie divi pielika punktu maniem internetrandiņiem :D Man šķiet, ka tur sēž vieni vienīgi perveļi, kuriem ir apbrīnojama māksla sarakstoties izlikties normāliem.

viņš paziņoja, ka viņam žēl, ka līdzi nav paklājs, jo tad viņš varētu mani vālēt visur, kur pagadās.

Neko sev..

Tas bija pirms vairākiem gadiem, man bija kādi 20 - 22 gadi, oho.lv iepazinos ar čali, kuram bija 30 (ne centimetri, bet gadi). Atceros, ka man dzīvē bija tāds baigi vientuļais posms un izdomāju, ka varētu satikties, vismaz kaut kāda jautrība. Atbrauca man pakaļ - tāds dikti izplūdis miesās, pašķidriem matiem un ar tādiem zobiem, kur var redzēt i šodienas, i vakardienas brokastu paliekas. Nu, nekas, nav jau man jābučojas ar viņu, sēžos iekšā mašīnā, braucam vizināties.

It kā jau papļāpāt varēja, nebija TIK traki, bet tad no viņa puses sākās teksti - Vai man nenāk miedziņš, vai negribu jau iet čučiņāt? Varētu aizbraukt pie viņa uz burbuļvanniņu pičiņu pačiņu. Varbūt puncītis ir tukšs un vajag sadabūt kaut ko paņammāt?

Es jau saprotu, ka mums bija gadu starpība, bet TIK maza es nejutos, lai ar mani šitā runātu :D

Kādu laiku vēl skaipā mani pavajāja ar "Kā ta nu ietiņās? Nav jau laiks uz čučumuižu?" bet laikam sapratu, ka esmu mimra un nekas nesanāks :D

Silara, kādu laiku atpakaļ sarakstījos ar vienu čali un šis katrā teikuma lika pa deminutīvam. Kā man tas tracināja :D

Te gan laikam tiek iesmiets par vīriešiem, bet es pastāstīšu par savu pirms kāda laika notikušo kaunu.

Mēs, baltrocīši, izdomājām, ka taisīsim kolēģu talku - sakopsim viena darbabiedra lauku īpašumu. Viss forši - laiks pasakains, vaigi sārti, nosmējušies līki, prāts priecīgs. Kurināsim ugunskuru, bet nav, ar ko. Es, runīga meitene būdama, palūdzu sērkociņus kolēģa kaimiņam, kurš bija pieklīdis lūkot, ko švauksti te dara. Kamēr es ar viņu tur ņemos, kāds jau bija paspējis atrast sērkociņus citur, tā nu lienētā kastīte palika pie manis.

Iemetu somā un aizmirsu. Pēc miljons gadiem man bija tāda pusromantiska pavakarēšana zem zvaignzēm, vajag āra sveces aizdedegt, atkal nav sērkociņu. Vīrietis dziļi nelaimīgs, ka aizmirsis, bet man iemirdzas acis - vai tik te nevajadzēja būt kastītei no talkas reizes...Bingo! Apmierināti smaidīdama kā kaķene, slaidā žestā pasniedzu viņam sērkociņu kastīti, viņš tikpat jauki pasmaida pretī, atver kastīti un tajā pie sērkociņiem pusizsmēķēts činčiks. Es gandrīz vārtos pa zemi katru reizi, kad atceros to nežēlīga klusuma pilno apmulsuma pauzi, kuras laikā, šķiet, pat putniem dziesma ieskrēja rīklē, un to, cik ļoti pēc tās mēs sākām smieties. :D Jāsaka gan, ka vēl krietnu laiku pēc tās reizes es, atcerēdamās tāādu izgāzienu, sāķēru galvu ar skaļu šitšitšit. Ja vien tas būtu vienīgais randiņpārpratums... :D

pride and prejudice, nesapratu, kur tieši bija izgāšanās? :D Kaut kāda cigarete, un?

Es atceros tikai to, kā man klasesbiedrs (mums tad bija 15 gadi) teica, ka pateiks mammai, ja es ar viņu nedraudzēšos. Un tā kā viņa mamma bija mūsu latviešu valodas skolotāja, atzīmes man bija visai sliktas. Nu, ne sliktas, bet, piemēram, ja klasesbiedrenei par 2 kļūdām lika 8 vai 9, tad man 7. Es vienreiz pajautāju - kāpēc? Atbilde bija - a, man tā gribas :D

Gadus piecus atpakaļ, būdama pavisam jauna un vientuļa piereģistrējos iepazīšanās portālā. Daudz bija satikšanos, daudz bija visai normālu cilvēku.

Taču vienreiz satikos ar tādu, khmm, brutālu veci, kas realitātē ļoti atgādināja krievu aktieri Mihailu Galustjanu. Iekāpu viņa mašīnā, sākām runāties par kautkādām neitrālām tēmām (likās visai sakarīgs un adekvāts), tikuši līdz centram, nokļuvām satiksmes "korķī", pēkšņi kkas notika (ne ietriekšanās, ne avārija- nekas nopietns). Viņš izkāpa no auto un sāka TĀ lamāties (omg, es nekad nebiju tādas rupjības dzirdējusi) un tik histēriski bļaut uz to otru vadītāju, ka es ilgi nedomādama izkāpu un ātrā solī devos prom. Pēc tam viņš paris reizes mēģināja mani sazvanīt, es vnk necēlu.

Nerea, činčiks nebaltām dienām sērkociņu kastītē un vēl jaunkundzes somā nav smieklīgi??? :D :D :D

Nerea, nu jā, kā Aenize teica - apžļembāts teju izsmēķis nav tas, ko es gribētu, lai vīrietis atrod manā rokassomiņā esošajā sērkociņu kastītē. :)

Es lasu jūsu piedzīvojumus sakarā ar randiņiem un sāku baidīties no tā kā varētu iet man :D
Nesen netā iepazinos ar vienu puisi, katru dienu sarakstamies, sazvanamies_ liekas ļoti labs, gudrs, pēc izskata normāls, bet izlasot kā gājis jums sāku domāt vai vajag satikties :D
ceru, ka nebūs tik traki, un ka nenāksies savi stāstu te rakstīt, un tikt briesmīgākā randiņa augšgalā. :D

pride and prejudice, var jau paskaidrot, ka nav tavs :D Un citas meitenes taču smēķē, vai tad viņas arī tā slēpj to?

Nerea, tu saprati, ka tā bija nevis vesela cigarete, bet benčiks, kas tajā sērkociņu kastītē? Tādus met ārā, nevis pat slēpj :D

Sen, sen man arī bija "labs" pirmais randiņš. Sarakstījos ar puisi mana vecuma, apmainījāmies tel. nr., sarunājām satikties parkā, man kā reiz bija brīva pēcpusdiena. Eju pa parku, tur nav neviena, izņemot viena pabriesmīga skata puisi, biksēs, kuras knapi sniedzas līdz potītēm, pumpainu seju un šķībiem, dzelteniem zobiem..... ātri appētīju viņu un klusībā lūdzos kaut tas nebūtu viņš. Pagājām viens otram garām, bet diemžēl, somā atskanēja tel. zvans un balss teica lai pagriežos, jo es viņam tikko garām pagāju. Pagriezos un smaidīju. Pastaigājāmies, papļāpājām, jāsaka ka diezgan gudrs un interesants cilvēks, tikai baigais trūkums- sevi nekopj.