Sveikas, jaukās sievietes!
Uzreiz jau pateikšu, ka tizlus, nesakarīgus komentārus par šo visu negribēšu, tas nav tas, ko te meklēju un tās, kuras ar ironiju skatās uz visu, var nekomentēt.
Lieta tāda, ka esmu gados jauna sieviete, man vēl viss ir priekšā - izglītība, karjera utt., nekā no tā vēl man īsti nav. Kādu laiku atpakaļ iepazinos ar vīrieti draudzīgu attiecību nolūkā - mēs nolēmām būt tikai draugi, jo tobrīd es par attiecībām negribēju īsti domāt, biju nesen izšķīrusies un es nemelošu - kā vīrietis man viņš arī nepatika. Kā nedaudz vēlāk atklājās, viņš bija precējies un ar bērnu. Tas mani nesatrauca, domāju- tad jau man ir garantija, ka šis vīrietis tiešām no manis negribēs neko vairāk. Kad mēs sapazināmies, viņš teica, ka ir sešus gadus vecāks. Viss bija normāli - daudz runājām par visu ko, daudz stāstījām viens otram - tiešām kā drugi, satikāmies reizēm, daudz sarakstījāmies, šad tad sazvanījāmies....bet ar laiku viņš sāka mani vairs neuztvert kā sākumā. Jutu, ka patīku viņam, bet domāju, ka tas tāpat nekur neaizies, nelielas simpātijas starp pretējiem dzimumiem taču pastāv teju vienmēr.
Un tad viņš uz trim nedēļām nozuda, nebija ne zvanu, ne vēstules. Sevī es kaut kā jutu, ka viņš piezvanīs, likās dīvaini, ka viņš ir tā pazudis, taču biju mierīga uz to.
Un viņš arī piezvanīja. Vienīgi tad jau viņš atzinās, ka viņam ir jūtas pret mani, ka esot centies visu šo laiku to apspiest, jo zinājis, ka es neko tādu negribu, taču vairs neizturējis.
Tas man tovakar likās gan romantiski, gan kā AK NĒ!..
Viņš gribēja satikties, es zinu, ka man nevajadzēja to darīt, bet arī es viņu gribēju satikt. Un viņš sāka braukt pie manis arvien biežāk un biežāk ( ne pie manis uz mājām, bet vnk uz satikšanām) Viņš sāka ņemt pat brīvas dienas darbā, lai satiktu mani, mēs ar viņa moci braucām uz jūtu. Un tad sākās tas, ka viņš gribēja mani noskūpstīt, viņš nespēja vairs noturēties. Es neļāvos, jo lai arī es satikos ar viņu, es vēl jo projām skaidri apzinājos, ka viņš ir precējies un nedrīkstu viņam skarties klāt. Un es neteikšu, ka man bija tā, ka man gribētos viņu skūpstīt. Man drīzāk bija bail no tā.
Es viņam teicu, ka nekas nevar būt. Taču viņš man pretī teica, ka grib būt kopā ar mani. Es biju ļoti apjukusi, es arī nespēju pateikt tādu stingru, galīgu nē viņam, jo kaut kas manī pārdabiski vilka pie viņa. Es neļāvu viņam neko teikt sievai un teicu, lai nedomā arī nekādas muļķības darīt, kā piemērma, šķirties, taču tad viņš vienu dienu mani atstāja fakta priekšā -pateica, ka ir sievai izstāstījis par mani un ka grib šķirties no viņas.
(Iemesls, kāpēc es varbūt tā uzreiz arī neatkāpos no viņa bija tāds, ka jau pašā sākumā viņš man atklāti pateica, ka starp viņu un sievu vairs mīlestības nav, ka viņš ar viņu ir kopā tikai bērna dēļ.)
Par šo viņa rīcību es biju dusmīga, jo vēl nebiju gatava kam tādam, manī visu laiku bija pretrunas un šī aizlieguma sajūta - ka daru, ko tādu, ko nedrīkt.
Bet tad pienāca pirmā reize, kad mēs skūpstijāmies. Tas bija viņa mašīnā, mēs no sākuma vienkārši runājāmies, es pat nepieļāvu domu, ka mēs varētu skūpstīties! Viņš satvēra manu roku, turēja to savā plaukstā, glāstīja un kādu stundu mēs sarunājāmies sadevušies rokās. Es arī iepriekš biju devusies rokās ar citiem, taču šis pavisam noteikti bija kas labāks, mēs visu laiku dzīvojāmies ar pirkstiem, ne bērnišķīgi dzīvojāmies, bet tā it kā mums nepietiktu tikai ar parastu sadošanos, vajadzēja glāstus, pirkstu salikšanas starp pirkstiņiem.. saspiedām otra roku spēcīgāk un tad atkal atlaidām...tā it kā vispasaules mīļums plūstu caur šīm divām rokām. Man neviens vīrietis vēl nebija devis tik daudz emocijas vien sadodoties rokās.
Ārā bija jau tumš, mums māšīnā bija ērti, labi. Līdz vienubrīd sarunas māšīnā pieplaka...bija klusuma brīdis, kurš nekādā gadījumā nebija neveikls, tas drīzāk bija skaists un mierpilns.
Un tad viņš sāka cieši lūkoties uz mani, jutu, ka viņš ļoti grib mani noskūpstīt, es novērsos, bet viņš maigi un pavisam mierīgi sāka mani vilkt sev tuvāk līdz mūsu lūpas jau bija saskārušās. Viņš skūpstījās ļoti, ļoti maigi, nebija ne miņas no parastās vīriešu iekāres, cenšanās apēst vai iebāzt mēli dziļāk. Viņš pat vienā mirklī nodrebēja...domāju tas bija no emocijām, no šīs jušanās labi.
Mūsu attiecības attīstijās, mēs daudz neskūpstijāmies, nemīļojāmies un neuzvedāmies kā iemīlējies pārītis, jo man pret viņu vēl bija tā siena - viņš bija precējies. Taču tas bija acīm redzams, ka tas viss būs, kad viņš izšķirsies. Es ieturējos pret viņu. Gāju pretrunās ar sevi - no vienas puses man gribējās viņu mīļot, no otras sapratu, ka tas vēl nedrīkt notikt.
Es nebiju skaidra savās jūtās, neapzinājos nemaz īsti, ko jūtu, taču viņš bija tik noteikts, tik mērķtiecīgs uz visu to, ka man bija grūti tam pretoties.
Drīz viņš atklāja to, ka patiesībā viņam nav tik gadu, cik viņš bija teicis. Viņš ir desmit gadus par mani vecāks. Sākotnēji tas man bija liels šoks, un es nemūžam, nemūžam nebūtu veidojusi attiecības ar tik vecāku vīrieti, taču tad es sapratu, ka nu jau vecumam nav nozīmes, nozīme ir viņam.
Viņš pateica, ka mīl mani. Teica, ka šķirsies tiklīdz būs atpakaļ no Zviedrijas. Es viņam vairākkārt prasīju, vai viņš ir drošs par to, ko dara, ir taču arī dēls. Bet viņš nevarēja būt noteiktāks un pārliecinātāks.
Tad viņš uz diviem mēnešiem aizbrauca uz Zviedriju darba darīšanās. Mēs katru dienu sarakstījāmies, viņš man sacerēja skaistu dzejoli, veltīja man daudz domu, sajūtu, labus vārdus, lika saprast, ka esmu viņam svarīga.
Un tad notika lūzuma punkts. Es sāku par to visu ļoti šaubīties, jo netiku skaidrībā vai tas, ko jūtu pret viņu, viss ir īsts. Un kaut kas, es nemācēšu īsti paskaidrot, kas notika, bet tas laikam notika mūsos abos. Pavisam negaidīti es saņēmu no viņa vēstuli, ka viņš ir sapratis ka tā nevar, ka viņa ir jānorauj rokas bremze un viss jāizbeidz. Es varbūt būtu gaidījusi, ka es to izdarītu, taču no viņa es pavisam noteikti to negaidīju. Viņš kā iemeslu minēja dēlu, ka negrib lai viņš uzaug bez tēva.
Es biju šokā, neizpratnē. Atlikušo dienu man bija tāda kā poker face. Jutos piekrāpta, pievilta, bet asaras tas manī neizsita. Likās pat, ka uztveru to pārsteidzoši labi. Un likās, ka tas ir tāpēc, ka man nemaz nav īstu jūtu pret viņu un ka viņš nemaz man nav vajadzīgs.
Līdz vakaram. Līdz brīdim, kad gāju gulēt. Tad laikam šoka stadija beidzās un kā tikko atbrīvots ūdenskritums, sākās asaras un skaļa raudāšana balsī.
Vai tas noīmē, ka jūtas pret viņu ir īstas??
Es viņam vairākas dienas neko nerakstīju, līdz beidzot aizsūtīju, ka ienīstu viņu, ka viņš ir pretīgs un ka negibu vairs nekad viņu redzēt.
Tad man ilgu periodu bija dusmas, niknums uz viņu, likās, ja satiktu viņu, obligāti iespertu pa kājstarpi! Viņš man tomēr bija licis noticēt mums abiem. Un tad pievīlis. Viņš bija teicis, ka varu viņam uzticēties, ka viņš nekad nepievils mani.
Pagāja ilgāks laiks. Un mēs beidzot izrunājām visu mierīgi. Sarakstē. Viņš atklāja, ka jā, viens iemesls bijis dēls, taču tad vēl es dabūju dzirdēt to, ka viņš sapratis, ka arī gadu starpība ir par lielu, es esot pelnījusi sava vecuma cilvēku, un tad vēl tas, ka viņš ir slims, ka ar viņu nāktu līdz dažādas problēmas un ka viņš ir sapratis, ka tas nebūtu godīgi pret mani.
Un par spīti visām tām sliktajām lietām, ko es par viņu sarunāju dusmu brīdī, viņš nav pret mani izturējies nepieklājīgi vai kā citādi.
Visvairāk es gribu zināt, ko man darīt? Vai atstāt visu kā ir? Viņš piedāvā savu draudzību, vai man pieņemt to un būt draugam? Vai ..es nezinu....
Es vairs nezinu, kas ir mīlestība, man likās, ka man pret viņu tāda ir, un tad likās atkal, ka nav, bet beigās es vairs nezinu.
Lūdzu komentējiet, es gribu dzirdēt viedokļus, gribu, lai palīdzat sakārtot manas domas....
8
