Pati vēl pašlaik esmu parāk jauna priekš bērniem, bet uzskatu, ka nākotnē vēlētos adoptēt bērniņu, ja finansiāli un psiholoģiski to spēšu.
Protams, gēniem ir nozīme tajā, kāds bērns izaug, bet neuzskatu, ka tas ir galvenais faktors. Jo pazīstu vienu sievieti, kurai teica, ka viņai visdrīzāk nevarēs būt bērnu un viņa adoptēja divus bērnus - puisīti un meitenīti. Tagad abi bērni jau iet skolā, manuprāt, ļoti pieklāji, kulturāli un audzināti, kaut gan zinu, ka meitenīte galīgi nav nākusi no tās labākās ģimenes.
Zinu vēl vienu sievieti, kas ir adoptējusi meitni, arī ļoti jauka meitene, nav nekādu kriminālo vai vardarbīgo noslieču....
Protams, ar lielākiem - skolas vecuma bērniem galā tikt ir daudz grūtāk nekā ar tiem, kas ir adoptēti jau bērnībā. Taču es galīgi nepiekrītu apgavojumam, ka bērniem, kas pat adoptēti zīdaiņa vecumā visas viņa sliktās rakstura īpašības ir jāuzveļ uz bioloģiskajiem vecākiem, viss ir audzināšanā, jo kā vienā komentārā bija minēts, ka pieaugusi meitene neko nedara un vecākus tikai sūta trīs mājas tālāk - tam nav nekāda sakara ar gēniem, viņa visdrīzāk ir pārāk izlutināta un domā, ka var atļauties visu.
1681
