Adopcija - jā vai nē!?

Laikam jau tomēr nē. Man būtu pamatīgi bail, kas tur beigās izaugs. Gēni tomēr paliek gēni.
Nedomāju arī, ka varētu to bērnu tā 100% mīlēt.

Ceru, ka man būs iespēja laist pasaulē savu bērniņu. Apbrīnoju meitenes, kas būtu gatavas adoptēt, bet lai kā es mīlu bēnus, es laikam to nespētu.

Es ceru, ka man dzīve dos iespēju vienu laist pasaulē pašai un vienu adoptēt. :)

Šodien iepazinu divus puišus (brāļus) ,kuri dzīvo 20 cilvēku ģimenē- tātad pavisam 18 bērni. Maigi sakot- biju šokā. Īsti gan nezinu,cik daudzi no tiem ir adopteti.

Pati esmu par adopciju.

Nevēlos adoptēt. Nejūtos kā labdarības iestāde, lai priecātos par visiem bērniem kā tādiem. Es varu mīlēt to, kas ir nācis no manis un mīļotā vīrieša, bet ne jau svešu bērnu.

Pozitīva attieksme. Bet kaut kā 15 gadnieku nezinu vai ņemtu. Viņi jau ir diezgan ietekmējušies no bērnu nama dzīves (vēlme zagt, kauties utt) un izmainīt vairs īsti laikam nevarētu. Bet pirmskolas vecuma bērnu vēl varētu izaudzināt.

Demoiselle, man shkjiet, ka Lv taa nedara. :(

Man liekas, ka es nespeetu miileet sveshu beernu kaa saveejo. Bet es tieshaam nezinu. Taapeec nevareetu adopteet ne beebi, un it sevishkji ne kaadu jau skolas vecuma. Vieniigi varbuut, ja es naakotnee nevareeshu pati dzemdeet (tpu tpu tpu), tad varbuut dariitu, kaa raada filmaas, ka ir sievietes, kas ir staavoklii, un veelas atdot savu beerninju, sekot liidzi gruutnieciibai, un buut ar beerninju no pirmaas dienas. Nu kaa chendlers un monika draugos vai kaa juno filmaa. Noteikti ne afrikaanju beebiishus, ne chigaanus, driizaak kaadu, kas arii izskatiitos peec manis - kaadu ar blondiem vecaakiem. Bet laikam iespeeja kaut ko taadu dariit ir 1000reiz mazaaka nekaa panjemt vienu no beernu nama.

Tie, kas adoptee, lai adoptee. Attieksme neitraala

Es esmu par adopciju. Tā ir iespēja sniegt bērniem mājas,kā arī audzināt bērnus tiem,kam pašiem pie mazuļa tik neizdodas.

Man arii taa expuishu geenu nodoshana liekas muljkjiibas. Gjeneetikaa neko tml neskaraam un vsp tas nav iespeejams..

esmu par adopciju, jo ta tiktu nodrosinatas majas berniem. par sevi konkreti-ne, jo esmu nepacietiga pec dabas un asa. savejais sapratis, bet svess ne.

Noslēpumainā,nē otrādi.Jo tavā bērnā iedzims visu tavu bijušo gēni :D
Uztaisīšu eksperimentu,pati priekš sevis.Šoruden vienu no savām kucēm pārošu ar šokolādes marmora taksi,pēc šīs teorijas nākošajā metienā,pat ja manai kucei nav marmora gēna un nākamajam partnerim arī tāda nebūs,iegūšu kādu marmora kucēnu.Nākamo suni izvēlēšos vienkrāsainu.Eksperiments aizņems aptuveni 2 vai 2,5 gadus.Mana hipotēze būs,ka iepriekšējie partneri neatstāj sekas uz nākošajiem pēcnācējiem no cita partnera.
Tām,kas tic šitam sviestam iesaku iziet ģenētikas kursu.Tajā nav neviena vārda par kaut kādu tālo gēnu nodošanu,jo gēnus pēcnācējs iegūst no mātes olšūnas un tēva spermatozoīda,nevis no iepriekšējā partnera dzimumlocekļa gļotādas.Bet var jau ticēt un bīties,ka jūsu nākotnes vīrs uzzinās,ka senāk esat pārgulējušas ar ķīnieti,jo jūsu abu bērns piedzims dzeltens un ar šaurām acīm :D

pag,pag :D te kāda rakstīja,ka man labāk nedzemdēt,ja ir bijis tikai viens dzimumpartneris? :D:D

Atbalstu un,ja nākotnē labi pelnīšu,dzīvošu lielā māja,labrpāt adoptētu bērnu.Vienīgais,kas mani baida,ir bērna gēni..Jo tomēr,ja abi vecāki,piemēram,bija alkoholiķi,nez vai bērnam nebūs tieksme dzert (neiet runa par iedzeršanu)...Tā kā..pagaidām nezinu.

Sliecos uz nē pusi. Apbrīnoju tos, kas ir gatavi šādām rūpēm un atbildībai, taču man diemžēl apkārt nav tā labākā pieredze ar adoptētiem bērniem. Pazīstamas vairākas ģimenes, kuru adoptētajos bērnos tomēr nav labi iedzimtie gēni, bet tieši otrādi. Ir ārkārtīgi grūti ar viņiem, arī es esmu pārliecinājusies, ka bērna raksturā un izdarībās tomēr paliek lielākais procents no viņu īstajiem vecākiem, jo audžu vecāki ir lieliski cilvēki, laba audzināšana. Skumīgi, bet fakts.

Jā. Noteikti,ja nevarēšu radīt pati savu tad adoptēšu.

Madonna s atbildeju Excite uz:

Mūsu sabiedrībā ir jārēķinās ar DAUDZ, DAUDZ lielāku varbūtību, ka kāds piedzims slims, vai pārmantos kādu slimību savos gēnos. Kāpēc? Tāpēc, ka kādreiz(pirms 100 gadiem) slimi bērni vienkārshi.. nomira. Vai, ja sanāca kropli, tad viņi parasti arī nomira. Mūsdienās tādi bērni pieaug un dzīvo (gandrīz) normālu dzīvi. Satiekās ar sev līdzīgiem un rada bērnus.

varbūtība nav daudz, daudz lielāka. Varbūtība ir tā pati. Jā tgd var diagnosticēt, agrāk nevarēja, bet viņi tāpat dzima un dzīvoja. Un tgd dzimst un dzīvo slimie, neskatoties uz diagnostiku.

Es labprāt adoptētu!

Arī agrāk bija tikpat daudz slimo kā tgd. Ir muļķīgi pagalvot, ka kaut kas tāda ziņa ir mainījies. Saules bērni un bērni ar kroplībam dzīvoja arī pirms 1000 gadiem.

Ella!

Ģenētiku taču māca pirmajos kursos. Par prenetālo diagnostiku un amniocentēzi arī stāsta...
Nebrauc auzās.