Adopcija - jā vai nē!?

Tas ir ceels meerkis,bet es adopteet noteikti beernu negribeetu,zinu arii kaapeec!

pozitīva attieksme :) man mazā māsīca ir adoptēta, tik feina meitenīte. Vienīgais, ka labāk ir adoptēt pēc iespējas jaunāku, jo tam vēl nebūs samācītas visādas stulbības un rupjības bērnunamā, kā tas ļoti bieži notiek. Jo vecāks, jo būs grūtāk.

Skatos, ka daudzas saka, ka ja adoptētu, tad skolas vecuma. Mērķis cēls un doma laba, bet varētu būt ļoti grūti. Protams, nesaku, ka tāpēc vajag padoties, nebūt ne.
Bet rēķinaties, ka nerviem ir jābūt tiešām ļoti, ļoti stipriem, ja ņem jau skolas vecuma bērnus. Man saskarsme ir bijusi liela ar viņiem un paiet ilgs laiks, kamēr bērns iemācās pieņemt jaunos vecākus, ja vispār iemācās. Un nav viegli izdabūt tos visus niķus ārā no viņiem. :)

Jā, liekas tikai pozitīvi.
Es ticu, ka tajā, par ko bērns izaugs, nozīmē ir tikai videi. Man tas nesagādātu porblēmu mīlēt bērnu, kas bioloģiski nav mans. Es tāpat dievienu māsas bērnus, brāļa bērnu.. Vēlmi rūpēties par mazo cilvēku rada nevis grūtniecība, bet gan tas, cik mazs un neaizsargāts mazais (vai arī ne tik mazais) ir un ka ir atbildība izveidot no viņa labu cilvēku :)
Kāpēc gan ziloņmātes var rūpēties par svešiem bērniem, un cilvēks nevarētu.. :)

Gribētu adoptēt mazu mulatiņu, bet tādam dzīve LV nebūtu viegla, bet ja nākotnē dzīvošu kurp ārzemēs, tad kāpēc gan nē.Protams,ja līdzekļi atļaus ;)

No visas sirds atbalstu un priecājos par tiem cilvēkiem, kuri adoptē bērnus dodot tiem iespēju tikt pie ģimenes, rūpēm un gādības. Pati gan nespētu.
Pašlaik, skatoties uz savu dzīvesveidu, nespēju iedomāties pati sevi kā māti. Bet adoptēt bērnu, diemžēl, nespētu. Esmu cilvēks, kuram patīk palīdzēt citiem, man būtu prieks kādu bērnu darīt laimīgu, taču tai pat laikā galvā ir tas klikšķis, ka zinu - ja nākotnē gribēšu bērnu, tad tikai mazuli, kurš radīts manas un mana mīļotā vīrieša mīlestībā. Līdz ar to pieņemt mazuli, kura vecākus nekad dzīvē nebūšu pat satikusi, būtu smagi. Es negribētu, lai bērns no manas puses jūt savādāku attieksmi, jo man būtu ļoti jāmācās, lai spētu svešu bērnu iemīlēt tāpat kā savējo. Tas būtu ilgs process, kuru labāk nemaz neuzsākt.

Tas bija, šķiet, "Eiropa. Mīti un realitāte" raidījums, kurā daži nu jau bijušie bērnu namu bērni stāstīja, kā ir dzīvot tur. Kā tas ir būt bez vecākiem, kā daudzas bērnu namu vadītājas attiecas, kā tur bērns nav personība un cik dažreiz grūti ir tīri dēļ tās apkārtējo attieksmes, kas pauž neticību tam, ka no bērna var izaugt kas normāls.
Beigās tur runāja viens puisis - ārprātīgi izskatīgs, gudrs un labs jauns vīrietis. Stāstīja, kā tur gājis un darīja to ar tādām skumjām acīs... Tik žēl viņa bija. Bet prieks - izdaudzis par neticamu konču! Varu iedomāties, cik viņš ir pateicīgs nu jau saviem vecākiem, kas viņu pieņēma.

Esmu par to domājusi. Domas katrreiz mainās. Vienmēr māc šaubas vai es spētu tikt galā ar tādu bērnu... Ja adoptētu, tad zīdaiņa vecuma mazuli. Maksimāli vizuāli līdzīgu mums, lai svešie nenojaustu, ka šis bērns nav mūsu bioloģiskais.
Un, kad domāju par šo tēmu, māc šaubas par to, kā un vai vēlākos gados tādam bērnam vispār atklāt, ka viņš ir adoptēts.

Taa doma ,meerkis noteikti nav slikts,kaa jau teicu,bet ir taada lieta,kaa geeni,iedzimtas slimiibas utt.Es arii te saskatos slaveniibu zurnaalos,kaa visas aktrises adopteejusas beerninus,bet reizeem domaaju,vai es vareetu tam iziet cauri?Saubos!Es tiesaam lieku "roku uz sirds" un saku-tas ir loti loti liels darbs.Te jaunaam sievieteem nav speeka savest kaartiibaa savas attieciibas-pie mazaakaam nesaskanaam viirietis "pa durviim aaraa",nav pacietiibas pat meeginaat ,un te beernins,kaa buus ar beerninu,kuram paarmantota sizofreenija,epilepsija,vecaaki bijusi alkoholiki uttEs negribu teikt ,ka tas ir 100%,bet tomeer lielaakaa dala,tiesi taadu vecaaku beernini nonaak beernu namos !Neizsakaami zeel.Ja man buutu iespeeja ,es paliidzeetu beernu namiem ,tas gan!

Uz to, ka citi adoptē skatos neitrāli, drīzāk man ir pilnīgi vienalga.

Pati neadoptētu, jo svešus gēnus ar pirkstu neizsmērēsi, un mocīties ar svešu bērnu - kam man to?

es zinu 3 adopciju gadījumus starp man pazīstamiem cilvēkiem, divos gadījumos pieņēmu jau skolas vecuma bērnu ģimenē, kurā jau bija bērni. diemžēl abos gadījumos šo bērnu atdeva atpakaļ bērnu namā, jo bija problēmas ar viņu. kādas tieši-nezināšu pateikt.
trešajā gadījumā pieņēma zīdaini, un viss ok!

Adoptēt bērnu/ņemt aizbildniecībā kā audžuvecāks - viens no maniem sapņiem, ko noteikti dzīvē gribētu realizēt.

Ļoti vēlos, bet līdz tam vēl tāls ceļš.
Zinu, ka adoptēšu kādu trīs četru gadu vecuma bērniņu, jo zīdaini negribu, bet negribu arī pieaugušu cilveku.
Manuprāt vislabākais laiks adopcijai ir tad, kad adoptētais bērns ir vienā vecumā ar savu.

Man nebūtu nekādu problēmu pienemt cita bērnu, it sevišķi zinot, piemēram, ka vecāki gājuši bojā, vai kā tā.

Man un vīram nebūtu problēmu.
Jocīgi, bet jau no padsmit gadiem man ir sapnis - maza čigānmeitenīte!!!

Mana mamma strādāja bērnu namā daudzus gadus. Strādāja ar bērniem no 3 līdz 8 gadu vecumam. Meitenes, mēŗķis jau cēls, bet vismaz 90% ir tādi, kuri ir no nelabvēlīgām ģimenēm, ar narkomānu, dzērāju, zagļu gēniem un tos, kas jau skolas vecuma vairs pāraudzināt nevar.

Atceros, tur bija puisītis, kuram aptuveni 3-4gadi. Tik skaists kā no bilžu grāmatas, lielām zilām acīm, garām skropstām, nu tiešām ļoti, ļoti skaists puisītis, bet gēnos jau bija zagt. Viņam bija bērnu mugursomiņa, kur viņš lika visu, ko bija nozadzis sākot ar citu bērnu mantām un audzinātāju pildspalvām un beidzot ar audzinātāju makiem un mobilajiem telefoniem. Vispār bēdīgs skats paveras bērnunamos!

Atceros, tur bija māte-staigule čigānu tautības, kurai bērnunamā atstāti 8 bērniņi, bija gaidībās ar 9to un katrs no sava vīrieša. Tādai mātei pa purnu gribās iedot! Tad jau labāk aborts nekā 8 pa Pasauli izmētāti bērni. Uzdzen dusmu šis viss!
Un vispār man šķiet negodīgi, ka adoptējot bērnu audžuvecāki saņem lielāku pabalstu nekā vecāki, kas paši dzemdējušiun audzina savu bērniņu.
Par šo tēmu varētu diskutēt daudz un dikti, bet jūtu, ka pietiks, jo sāku uzvilkties :D

Jā, un es arī gribētu savā apgādībā ņemt lielākus bērnus un tikai tad, kad šādu manu sapni realizēt akceptēs pašas bērns (vai uz to laiku jau bērnI) :)

Tā kā ir pieredze šajā jomā, tik viennozīmīgi nevar apgalvot, ka bērni jau ir "ar defektiem", ko izmainīt nevar!
BET PROTAMS, jo jaunāks bērns, jo vieglāk!

Es esmu domājusi savā ģimenē par šo jautājumu un principā ir doma to darīt, bet, lai savējie paaugas ;) :)

man jau ir meita, bet jau psiholoģiski gatavojos adoptācijai

Atbalstu adopciju,tas nav nekas slikts. Pati labprāt arī nākotnē kādu bērniņu vēlos adoptēt. :)