Esmu cilvēks, kas nevar mierīgi dzīvot, ja kaut kas nav atlikts "nebaltām dienām". Man ir noteikta summa, ko vienmēr turu iekrātu - ja kaut ko ļoti savajagās bet uzreiz naudas nav, nekautrējos no šī iekrājuma "pasmelties", bet tikpat ātri to cenšos arī iekrāt atpakaļ. Ja vēlos iegādāties, piemēram, kādu noteiktu lietu, tad mēdzu veidot atsevišķu krājumu šim īpašajam mērķim.
Uzkrājumu veidoju tad, kad nauda kādu mēnesi pagadās vairāk, kā parasti, tad nu šo pārpalikumu arī iekrāju. Meklēju arī kaut kādas papildus iespējas piepelnīties (piem. rudenī man patīk pastaigāties pa mežu - nu nav grūti man pa ceļam salasīt gailenes, kuras nododot būs kāds papildus ienākums) - tas viss iet uz krājkontu, jo ar šo naudu nebiju rēķinājusies, līdz ar to no tās ir vieglāk "atvadīties" uz aizmiršanu kontā. No ikdienas summas neko iekrāt nevaru, jo tomēr patīk sevi palutināt ar kādu sīkumu. Ja nu tomēr galīgi vajag krāt un savādāk nevar, tad ekonomēju pārtikas ziņā (gatavoju pati un pērku akcijas preces, lētākos zīmolus utt) vai arī ekonomēju uz transportu, piem, retāk braukāju ar sabiedrisko.
Tas tā par tēmu. Bet visumā man radies iespaids, ka, ja Lemon kaut ko grib iekrāt, tad wnk jāpiestrādā pie sava rakstura, jo vārdu savienojums "minimāli līdzekļi" noteikti neattiecas uz cilvēkiem, kas iet uz kafejnīcām :D