Esmu nonākusi diezgan neapskaužamā situācijā. Mēģinu rast risinājumus, kā veiksmīgi iziet no šīs situācijas tā, lai mazāk puņķu un asaru.
Pirms diviem gadiem es satikos ar puisi, ar ko kopā mācāmies (arī šobrīd) - attiecības bija, maigi izsakoties, pilnīga izgāšanās - viņam patika reibumā man iesist, citu cilvēku priekšā saukt par padauzu.. Vārdu sakot, es biju kārtīgi iemīlējusies, bet viņš to visu izmantoja. Bet ne par to stāsts. Beigās gadu atpakaļ (pavasarī) viņš mani pameta un tad apmēram pusgadu viņš darīja visu, lai es būtu pēc iespējas nelaimīgāka, tā saucamais emocionālais terors - es jau tā pārdzīvoju šķiršanos un man nācās katru dienu just aizvainojumu, sāpes, kaunu.. Es ar to tiku galā, viņu aizmirsu, pie sevis klusībā piedevu, uzsāku jaunas attiecības.. Bet viņš atkal uzradās pāris nedēļas atpakaļ un saka, ka mīlot, labošoties, utt.
Es, protams, tam visam neticu, attiecības atsākt ar viņu i netaisos. Bet ir divi BET:
1) neskatoties uz visu, kas bija, es negribu, lai šis cilvēks ir nelaimīgs un gribu viņam pateikt nē pēc iespējas saudzīgāk, taču pēc vienas nopietnas sarunas (kurā mēs nenonācām ne pie kāda kopsaucēja) viņš atsakās izrunāt problēmas un saka, ka ir jārīkojas un mazāk jārunā;
2) viņš sāk man izteikt netiešus draudus, ka, ja es viņam atteikšu, tad ir "liela varbūtība, ka atjaunosies tas terors, kas bija pavasarī" un es zinu, ka vēlreiz es to nepārdzīvošu.
Meitenes, kā gudri izkļūt no situācijas? Ignorēt? Censties atrast kopīgu valodu? Man nav ideju..