Ticat vai nē?

intar

2. Un kāpēc šīs halucinācijas ir NEGTĪVAS?! (žņaugšana, lietuvēni, ēnas), kāpēc man nerēģojas fejas un enģeļi....

Man stāstija, ka negatīvi esot tāpēc, lai Tevi sagatavotu astrālajai ceļošanai, jo tajaa astralajā pasauliitē var notikt sazin, kas... Tu tajā brīdī tiec gatavota. :)

Lasīju te par to miega paralīzi un domāju, ka nekad to neesmu piedzīvojusi, bet atcerējos, ka esmu gan.
Reiz iepriekšējā darba vietā pa nakti gulēju (tāds darbs :D ) un sapņoju, ka guļu (reāli sapnis sapnī) un pamostos, bet vēl atrodos dīvānā guļus stāvoklī, tad pie manis atnāk 3 džeki un viens no viņiem man sper ar kāju pa seju, es tajā brīdī pamostos un manā tuvumā neviena nav, eju skatīties vai viss apkārt kārtībā un foajē telpā, kurā parasti ir atpūtas stūrītis apmeklētājiem ir noparkotas kādas 8 automašīnas, un es nevaru saprast, kā tās te varēja iebraukt un ko teikšu no rīta priekšniecībai. Pēc brīža pa īstam pamodos un bija diezgan nepatīkama sajūta, sirds sitās kā traka, bet bija arī atvieglojums, ka nekas no notikušā nebija noticis. Bet jā, tajā brīdī, kad tas džeks man spēra, nevarēju pakustēties vai pabļaut.
Tai darba vietai blakus ir kapi un diezgan bieži naktī tieši tajā dīvānā guļot varēja redzēt visādus murgus.

Tikko atcerējos par vēl vienu lietu parunāt.. Par sapņiem. Precīzāk - murgiem.
Ļoti, ļoti bieži bijuši murgi, kuri atgādina reālo dzīvi. Piemēram - es murga redzu precīzi tādas pašas darbības kādas daru ikdienā pamostoties: pieceļos no gultas - pagatavoju kafiju - apsēžos pie datora - paēdu - uzsmēķēju utt. Vārdu sakot - murgā esmu gluži kā reālajā pasaulē un nespēju no tā pamosties, jo liekas, ka tā ir īstenība. Beigu beigās kkādā mirklī zemapziņā iezogas doma, ka man ir jāpamostas. Tad vienmēr spēcīgi saraujos, kamēr atveru acis. Ir bijušas reizes, kad svaidos no vieniem sāniem uz otriem, bet nespēju pamosties, jo tas murgs tur mani savā varā. Ko tas nozīmē!? Ir iespējams to izskaidrot!?
Pēc tam vienmēr ir drausmīgi nelaba sajūta, ka sapnī esi nosapņojis visu savas dienas režīmu vai kādu ieplānotu pasākumu utt., bet pamosties ar apziņu, ka tas bijis sapnis. Vienā vārdā sakot - mindfu*k.

ebbie

Es varētu stāstīt un stāstīt, bet diez vai kāda tādu blāķi lasītu.

Labprāt privāti vēl kādus stāstus no tevīm saņemtu. Man šitās lietas patīk. :D

Es pa dienu dažreiz atrubos un redzu tādus kā fiksos sapņus, atgādina vīziju, tad gan i baisa sajūta. Ka kāds tevi patraucēs, a tu reāli esi atrubijies.

Iespējams tas ir mans iztēles auglis, iespējams, nē. Bet man bieži rādās sapņi, kuri pavēsta man kaut ko sliktu. Mans tēvs ir tālbraucējs, un protams es uztraucos par viņu, varbūt tāpēc man šis sapnis rādījās. Bet sapņa saturs bija tāds, ka redzu baznīcu, ziedus tai apkārt un blakus baznīcai atrodas stacija, kādu 20 metru attālumā, es izkāpju no vilciena un mani satiek tētis, kurš knapi elpo.
Kādas 2-3 dienas pēc tam es uzzinu, ka mans tēvs pa ceļam no Afganistānas, Uzbekistānā ir cietis smagā avārijā - lauztas 8 ribas, atslēgas kauls, plīsums plaušās. Mašīnai atteica bremzes, viņš ielidoja grāvī. Sanāca griezt kabīni vaļā, lai dabūtu tēvu ārā, jo viņš bija bez samaņas. Pirms tam bremzes atteica uz kalna, kuri tajā apkaimē ir diez gan augsti. Ja, kas tēvam tagad +/- viss ok, tikai strādāt viņš gan vairs nevarēs.
Tā nav pirmā reize, kad es redzu kaut ko tādu. Iespējams es esmu mazliet jocīga, bet mani murgi dažreiz piepildās arī dzīvē.
Turklāt janvārī man bija dīvains sapnis, kad pie manis atnāca viena veca omīte, kuru nepazinu, viņa atvadījās no manis, bet es nespēju nedz kaut ko pajautāt, nedz pakustēties. Tieši pēc nedēļas es uzzināju, ka manas omes māsa ir mirusi. Tas skanēs absurdi, bet es nezināju, ka mani omei ir māsa, jo mums radu būšana nav diez ko tuva, bērēs, guļošu zārkā, es ieraudzīju to pašu sievieti, kura man rādījās sapnī.
Dažreiz ļoti vēlos, lai tas viss būtu izdomājums. Bet varbūt man vienkārši ir par daudz stresu, ka zemapziņa izstrādā ar mani tik ļaunus jokus.
Rēgiem es neticu, bet sapņi mani dažreiz dzen izmisumā.

Es bieži redzu tā saucamos dežavu.
Vispār sapņoju, katru nakti, lielu daļu sapņu atceros, pēdējos gados ir šādi tādi izskaidrojumi radušies dažiem no sapņiem.
Piemēram, ja redzu, ka man uzbrūk čūskas cenšas iekost tas nozīmē, ka ir uzradies kāds, kurš vēlas, lai man būtu slikti, neveiktos darbos.
Šad un tad redzu sapnī vectēvu, kurš it kā mirst , bet tomēr paliek dzīvs (viņam bija klīniskā nāve, par laimi izdzīvoja ) varbūt tā iespaidā rādas šādi sapņi.
Vēl bieži redzu, ka es slīkstu, bet vienmēr izdzīvoju, esmu 1x slīkusi, kad biju maza.
Kādu laiku atpakaļ bija sapnis, kurā mani nogalina pazīstami vīrieši, es jutu, ka viņi iedur zobenu man vēderā un kā aizplūst mana dzīvība kopā ar asinīm, es tajā brīdī sapratu, ka tas ir sapnis, bet sajūta tik reāla, ka likās tā ir īstenība. Kad ir liels stress vai pārslodze, mēdzu runāt pa nakti, ja draugs ko pajautā es it kā pamostos un atbildu, bet parasti ko pilnīgi ne pa tēmai.

Es ticu tai beibei, kas te vakardien diskusijā bija iemetusi to jautājumu "Cik no tām, kas ko tādu redz, ir pašas būrušās un gājušas pie zīlniecēm"...

Vēl ticu sapņiem, kas piepildās, jo mamma regulāri paredz kāda nāvi, mums paziņo un pēc laika kaut kas tāds arī notiek, pārējam gan ne.

Reiz mamma no rīta pamodās, bija šokā, esot redzējusi manu opapu atnākam un teikusi "mammiņai jāaiziet". Domājusi, ka kas slikts ar pašu notiks, bet vēlāk tajā rītā uzzinājām, ka nomirusi mana omīte.

Nē neticu, bet ticu, ka cilvēkiem patīk fantazēt un izdoma arī strādā!

Es tev varu pateikt tikai vienu, pasakies visiem augstākajiem, ka neesi piedzīvojusi un vienkarši tam netici. Jo piedzīvojot tas ir tik ļoti, ļoti neizsakāmi bailīgi, ka personai ar vājiem nerviem šīs bailes var nodarīt ļoti pāri.

Ieva Roģe:
Es arī agrāk mēdzu miegā runāt. Reiz kojās naktī esmu tik skaļi sākusi smieties, ka pamodināju abas istabas biedrenes. :D
Vai tagad runāju, nezinu, vīrs neko nav teicis, moš izliekas, ka nedzird. :D

Ticu un kā vēl!
Kopš tēta nāves tā ir mana ikdiena, bet vairs nebaidos, jo ticu, ka tas ir mana tēta gars, kas apciemo. Internetā tieši izlasīju, ka, ja cilvēkam pirms nāves ir palicis kas neizdarīts, tas nevar, tā teikt, aiziet no šīs pasaules pavisam. Un pāris dienas pirms viņa nāves sastrīdējāmies un tā arī nepaspējām izlīgt, tāpēc pieņemu, ka ar sveču dzēšanu, liesmas kustināšanu, kamīna pagaļu grabināšanu utt. tētis atvainojas un liek uzmanīties, jo arī viņa nāve bija saistīta ar uguni. Cik gan tajā visā ir taisnība - nezinu, bet tā es sevi mierinu. :)

ezis man tas laikam ģimenē visiem ir iedzimts runāt naktīs :D
piemēram tēvs un vecākais brālis ļoti skaidri runā pa miegam visu var saprast, vecmamma ar vectēvu arī šad un tad runā miegā, mammu un jaunāko brāli reti dzirdu runājam. Reiz draugs bija pa dienu darbojies mājās nezinu, ko viņš tik ļoti sadomājās , bet pa nakti stāstīja par dienas piedzīvojumiem :D Kad es runāju, tas esot klusi, bet , ja man ko pajautā es vienmēr atverot acis pieceļoties sēdus, un sāku ko stāstīt, piemēram, ja draugs prasa, tev viss kārtībā, es atbildu, aizej ielaid kaķeni, jo viņa staigā ārā, vai paņem slotu un izmazgā tenisa centrā grīdas (tur strādāju), pirmās reizes draugs bija pamatīgi pārbijies, pamodina mani un prasa, kas notiek, kad atjēdzos tad visu atceros, bet man parasti liekas, ka atbildes ir gana loģiskas :D

Kādai no jums ir tā, ka joprojām atceraties murgus, kuri murgoti jau gadiem atpakaļ!?
Man reizēm baisi paliek, jo joprojām ir vismaz kādi 10 murgi, kuri murgoti pat 10 gadus atpakaļ, bet kurus joprojām atceros tik spilgti it kā tie redzēti tikai vakar. Nepatīkama sajūta.

Manaa gjimenee visi zina, kad ir jaamirst. Paaris dienas pirms nomirshanas ir normaali visiem par to pazinjot, sakaartot mantas un atvadiities. Gaajeeji pashi to noraksturoja kaa kaulaino ar ledainu elpu. Es to pati meeginu izskaidrot ar asinsapgaades probleemaam, kas arii muusu gjimenee ir raksturiigi. Nez, kad pienaaks laiks, uzzinaashu.