Man nepatīk tas variants ar vakariņām, it kā kaut kas būtu jāsvin. Esmu darījusi citādāk, mazsāpīgāk un abiem vieglāk.
Tam ūs nepieciešams 2 nedēļas laiks, var arī ātrāk. Es darīju tā, ka paliku tāda klusa, drusku iegrimusi domās, un tad, kad man jautāja, kas par lietu, atbildēju:
-Domāju...
-Par ko?
-Par mums?
-Un ko tieši?
-Par mūsu nākotni?
-Un ko Tu izdomāji?
-Es nezinu... Es domāju tā, ka ar man ar Tevi ir ļoti forši šajās attiecībās, bet es aizdomājos, vai tas tā būtu arī ilgtermiņā... Ar Tevi ir super tas laiks, kas pavadīts, bet par ilgtermiņu es daudz domāju...
Tā Tu viņu sagatavo triecienam...
Tad pēc pāris dienām atkārto, ka daudz domā, ka īstermiņā lieliski, bet vajag domāt arī uz priekšdienām...
Un tad vienu vakaru atnāc mājās ļoti vēlu. Paskaidro, ka ilgi nevarēji atnākt mājās, jo ļoti ilgi domāji. Un pasaki, ka izdomāji, ka tomēr ilgtermiņā Tu neredzi kopīgu nākotni. Un tāpēc vajadzētu katram dzīvot savu dzīvi. Man tā ir vairākas reizes sanācis nesāpīgi izšķirties, un tas nav nekas traks, pat palīdz izvākties un saglabājas labas attiecības. Savstarpēja cieņa.