Viņš bildināja, es atteicu

Attiecības neturpinājām, bet ienaidnieki arī neesam ja satiekamies. Cilvēks ja izvelas tusinus man vina plikie vardi nav vajadzigi. Un tāds vīrs ne tik...

P.S. Un ar vina mammu esam ļoti labās attiecībās, pačatojam netā.

Es atteicu, jo cilvēks izskatījās bez vispār jebkādiem mērķiem dzīvē (ak, es mantkārīgā) - dzīvoja pie vecākiem, darbu nemeklēja, visu laiku čīkstēja, ka nevar neko atrast. Attiecības neturpinājām ne tāpēc, ka atteicu bildinājumu, bet gan to pašu iemeslu dēļ, kāpēc atteicu bildinājumu. Bet cilvēks saņēmās, viņam tas bija vajadzīgs. Tagad jau sen ir ārā no mājas,
strādā labā darbā, mācās svešvalodas, nokārtojis dzīvi... tikai par vēlu. Būtu viņš toreiz, kad bijām kopā tāds, kā ir tagad, es jau gadus 2 būtu precējusies.

Atteicu, jo bijām pašķīrušies un tā bija kārtējā reize, kad viņš lūdzās uz ceļiem, lai atgriežos, ka mīl, ka grib no manis bērnus, grib precēties.. es to uztvēru kā pēdējo salmiņu, lai tik es atgrieztos, nevis īstu bildinājumu.
Teicu, ka šobrīd saku nē, bet ok, es Tev piedodu, padzīvojam kopā un tad redzēsim kā viss izvērtīsies. Pēc pusgada izšķīrāmies. Nenožēloju, jo tās attiecības bija murgs..

Lai gan puisis joprojām domā, ka šovasar precamies :D

Nu tas nebija tā dikti nopietni, bet ar vienu no ex naktī, mazā reibonī staigājām pa pilsētu un pie vienas baznīcas viņš mani tā kā bildināja. Es pateicu Nē neprecēšu,Tev nav gredzeni :D

Lai gan puisis joprojām domā, ka šovasar precamies

Šitas labs :D :D

zinu situāciju, kur meitene atteica bildinājumu, jo viņu attiecības bija kļuvušas nepanesamas. ja viņš būtu bildinājis ātrāk, viņai būtu tagad jādomā par laulības šķiršanu.

Es vispātr laikam kādas reizes 6 esmu bildināta, 2x piekritu, bet nesanāca... No pārējām 4, tikai to vienu utveru nopietni, citas ir bijušas nenopietnās attiecības (nu, man tās bija nenopietnas).

Ance, bet varbūt vajadzēja pagaidīt? Vai pašai iedvesmot uz panākumiem? Manējais arī vairākus gadus bija bez darba, nodzēries, bez mērķiem. 2 gadus no viņa nesaņēmu neko, tikai problēmas. Bet es biju pacietīga, centos iedvesmot un radīt to harmonisko vidi apkārt. Un beidzot ir saņemies un viss iet uz labu. Cita jau sen pēc pāris mēnešiem būtu aizbēgusi no tāda. Bet dažreiz tādus krīzes posmus ir vērts pārvarēt ;)

Es vispātr laikam kādas reizes 6 esmu bildināta, 2x piekritu, bet nesanāca... No pārējām 4, tikai to vienu utveru nopietni, citas ir bijušas nenopietnās attiecības (nu, man tās bija nenopietnas).

Kāpēc ir jāpiekrīt bildinājumam, ja tāpat tas viss šķiet nenopietni? Laul,ības - tas ir ļoti nopietns solis, nākamais attiecību līmenis, kurā nevajag kāpt, ja cilvēks nav īsti pārliecināts un ir vismazākās šaubas.

*Laulības

Es laikam esmu tas gļēvais variants. Divās no reizēm, kad bildināja, pateicu JĀ tikai, lai neliktu justies čalim muļķīgi.
Viens bildinājums bija Maljorkā, ceļojuma laikā. Jau pirmajā vai otrajā ceļojuma vakarā. Protams, vienalga, kāds vīrietis un cik nopietni/nenopietni nolūki, bet pārsteigums un patīkams šoks ir tāpat. Lūk, biju pārsteigta un aiz maza aprēķina pateicu JĀ. Ar aprēķinu es domāju to, ka negribējās sabojāt ceļojumu, likt viņam justies stulbi un... kā tad mēs pavadītu atlikušo ceļojuma laiku? Dzīvotu katrs savā numuriņā vai skaidrotos visu laiku?

Nākamais vispār nebija nekas nopietns, bet tāpat tā ir liela uzdrīkstēšanās no vīrieša puses. + gredzens bija labs.

Es nesaku nē, bet apstiprinu un pēc tam muļķīgi meklēju iemeslu, kādēļ izšķirties. Un nekad tie iemesli nav dziļi jāmeklē. Neesmu satikusi tādu, kura trūkumi man liktos gana labi, lai sadzīvotu ar tiem ilgtermiņā.

es piekritu bildinaajumam , bet preceeties vel vismaz gadu negribas, tas gredzens man liekas kaa ieieshana jaunaa liimenii, nevis, ka uzreiz jaaddodas pie altaara. Tas man noziimee to, ka man ar sho cilveeku ir veeleeshanaas veidot gimeni utt :)

Atteicu, jo bildinājums nāca jau par vēlu, kad beidzot biju saņēmusies un aizgājusi projām, nākamajā dienā šis ar gredzenu! Nē nenožēloju, citreiz tikai nostaļģija, ka tagad varēju būt jau sieva, bet tas ir tikai statuss, jo zinu, ka nekad nebūtu ar viņu pa īstam laimīga!

Prieks, kordelia, ka Tev izdevās!
Man 4 gadu laikā bija vairākas reizes tādi pusnopietni bildinājumi un runas, ka vajadzētu domāt par bēbi, bet nākotnes plānus ar šo puisi neuztvēru nopietni - alko un attieksmes pret dzīvi dēļ - , to laiku gan it kā gaidīju un cerēju, ka saņemsies, bet beigās visi tie atteikumi pārvērtās vienā lielā atteikumā vispār šīm attiecībām kā tādām.
Neteiktu, ka esam palikuši draugi, no manas puses ar to nebūtu bijis nekādu problēmu, bet puisis palika ar sagrautu ego, ko dikti gribējās izgāzt uz mani..

Manējais arī vairākus gadus bija bez darba, nodzēries, bez mērķiem. 2 gadus no viņa nesaņēmu neko, tikai problēmas. Bet es biju pacietīga, centos iedvesmot un radīt to harmonisko vidi apkārt

Ehhh...

Paldies, meitenes, par viedokļiem!

Ance, jā, varbūt tu būtu jau 2 gadus precējusies, bet tad tev nebūtu tavas bebes, varbūt, ja tu būtu piekritusi, puisis nemaz nebūtu izmainījies... You never know, kā viss izvērstos :)

Bet ir viegli atteikt? Esmu pati par to domājusi un man liekas, ka es nevarētu atteikt, jo man būtu grūti sarūgtināt cilvēku :D Paldies dievam, mani bildināja puisis, ar kuru gribēju precēties un apprecējos :D Un vēl man liekas interesanti - vai tiešām puiši nolemj bildināt arī tad, ja iepriekā vispār nekas, nekas nav ticis runāts par kāzām, nākotnes plāniem?

Man ir viens draugs,kuram izdevās ko tādu piedzīvot. Viņi draudzējās, ja nemaldos, kādu gadu laikam.. Feins pāris bija, man ar viņa patika. Un tad, vienā jaukā dienā, ģimenes kaut kādā lielā pasākumā(viņam ir liela ģimene un daudz radinieku- manis tur nebija toreiz)- viņš nometās viņas priekšā uz ceļiem un izvilka gredzenu..


Tālākais noteikti ir kā murgā viņam- viņš lūdza viņas roku, bet viņa pateica: "Tu ne tā pateici!"

Pēc tam viņi, protams, izšķīrās.. :D

Kāpēc ir jāpiekrīt bildinājumam, ja tāpat tas viss šķiet nenopietni? Laul,ības - tas ir ļoti nopietns solis, nākamais attiecību līmenis, kurā nevajag kāpt, ja cilvēks nav īsti pārliecināts un ir vismazākās šaubas.

Neesmu piekritusi tiem bildinājumiem, kas šķiet nenopietni, izlasi vēlreiz. Esmu piekirusi 2x - vienreiz ar bērna tēvu, bet tas neizdevās. Un otreiz, ar savu lielo lovi, taču viņš mani piekrāpa. Abas reizes es to uztvēru ļoti nopietni.


Ebe, jā, es arī īpaši neskumstu par to, kā mana dzīve ir izvērtusies. ;)

Etteikt nav viegli, jo tas ir tas brīdis, kad saproti, ka otrs cilvēks pret tevi jūt vairāk, nekā tu pret viņu, ja jau reiz ir gatavs ar tevi pavadīt dzīvi kopā. (Vismaz manos gadījumos). Bet, nu, es protams, nerunāju par to, ja cilvēks tevi pazīst dažus mēnešus un jau grib precēt. Tas nav nopietni un par to es vienmēr esmu tikai pasmējusies un gājusi tālāk. Nezinu, varbūt esmu ļauna tādā ziņā, bet man tā šķiet reāla zaimošana - sēžam pludmalē, sūdcam aliņus un pēkšņi puisim pompozi ienāk prātā visu savu draugu priekšā izzīmēties, ka grib mani precēt - krīt ceļos un visas pārējās šausmas... A man kauns pa visu ģīmi. Nu, ko, pasmējos, pateicu, ka muļķis un aizgāju mājās. Vairs neesmu satikusi. Un neskumu par to. Lūk to "bildinājumu" es neuztveru nopietni.

Ebe mierīgi. Nav starpības runām un plāniem par kopēju nākotni. Cilvēks plāno - Dievs dara :) Es mierīgi varētu bildināt sievieti, ja arī nebūtu iepriekš pārrunājis ar viņu nākotnes plānus vai kāzu plānus. Kāda starpība kur un kā, galvenais, ka šis otrs cilvēks ir blakus un tad viss būs ok :)

Bez tam - tīri loģiski ievērot secību - sākumā bildini un tikai pēc tam runā par kāzu plāniem un tālejošiem kopējiem plāniem .. ja nu vienīgi random sarunā tēma par to iegrozās, bet es šādas tēmas nekad nepizprovocēju runājot .. tā parasti sievietes iniciatīva :) Bet, ja viņa jautā, es arī atbildu :D Un īpaši neizvairos.

Mans lēmums ir atkarīgs tikai no pāris jautājumiem:
1) Vai es šo cilvēku spēju sev iedomāties blakus pēc 20+ gadiem?
2) Vai es vēlos, lai šī sieviete ir manu bērnu māte?

Tomēr atbildes uz šiem jautājumiem nav vienkārši atrodamas .. un pārējais mani maz interesē :D