Dzīvošana pie vecākiem

18. Bija viegli. Biju jauna, dulla un laimīga, ka prom no senčiem. Tagad protams uz to skatos savādāk, bet toreiz sajūtas bija labas. Bet tā nebija pilnīga patstāvība- kamēr vēl studēju, vecāki palīdzēja finansiāli. Un man nebija veļasmašīnas- sīkumus mazgāju ar rokām, lielumus vedu pie senčiem mazgāt:D

- Adriana 28 gadi un kopaa ar vecaakiem- iuuuu

UN ? Es pazīstu čali kuram 29 gadi dzīvo pie senčiem, viņiem uz viena zemes pleķa 2 mājas, viņš dzīvo tādā kā pirtī pirmā stāvā pirts viesistaba otrā stāva 2 lielas istabas. Senči dzīvo savā māja.

Turklāt džeks braukā apkārt ar 2009 gada, 3 sērija BMW , nav nekādu kredītu un normāli pelna. Visu laiku maina draudzenes tādas ap 20+ Precēties nekad netaisās :D

Kamēr tu tur sēdi savā dzivoklelī un dzīvo no algas līdz algai !

14 gados sāku dzīvot atsevišķi. Neteikšu, ka man ļoti gribējās, bet vecāku 2istabu dzīvoklis bija ļoti maziņš priekš 5 cilvēkiem. Reāli nebija vietas un attiecības bija saspīlētas. Protams, mamma par visu maksāja, jo tajos laikos tikai vasarās strādāju.

17

No 17.g.
Nebija grūti. :)

25 dzīvoju pie vecākiem, bet vairāk sanāk ka tika tur guļu, pērējā laikā mājās tikpat kā neesmu

Kad studēju, dzīvoju kojās, vecāki uzturēja!
Pēc studijām, 22 gados sāku straadaat pati un dzīvoju atsevišķi!
Taču mainījās dzīves apstākļi un bija labāks darba piedāvājums, pārvācos atpakaļ pie vecākiem!
Šobrīd 24, strādāju, bet dzīvoju pie vecākiem!
Taču nu jau gribas visu savu, bet diemžēl alga nav tik liela, lai viena uzturētu , piemēram, dzīvokli!
Zinu arī to, ka sākumā būs grūti šķirties no vecākiem - tīri morāli, nevis fiziski!!

Apmēram 23-24 gados - vecāki paši no manis aizgāja.. :D

liidz 18... Gruuti nebija.

Pastāvīgi -viens
Neatkarīgi - par saviem līdzekļiem

Pilnībā piekrītu Queen teiktajam.

Patstāvīgi sāku dzīvot pēc 12.klases, kad sāku mācīties Rīgā. Tagad atceros pirmo kursu, kad man bija 100 Ls stipendija, par kuru spēju gan kojas samaksāt, gan mēnešbiļeti nopirkt, izbraukāt uz laukiem, nopirkt apģērbu, izklaidēties utt. Līdz ar to arī tad no vecākiem finansiālu atbalstu man vajadzēja ļoti maz (piemēram, vecāki nopirka datoru, bet ikdienas tēriņiem man bija stipendija).
Bet tā pavisam nopietni un neatkarīgi sāku dzīvot, sākot ar iestāšanos maģistratūrā. kādi 21-22 gadi man bija.

stellaglmr ++++ Protams,ir dažendažādi izņēmumi,bet lielākā daļa tiešām mētā nez ko.

Nazīc - agrāk, dzīvojot vairākām ģimenēm vienā saimniecība, katram bija savi pienākumi. Un tas šķiet normāls modelis, dzīvo ģimene un katrs dara to, kas viņam piedienas un ko viņš var izdarīt. Taču, mūsdienās - visiem patīk dzīvot prom no vecākiem, liekot VIŅIEM uzturēt DIVAS saimniecības, un es atvainojos - bet man tas liekas nekaunīgi, vēl runāt par jebkāda veida patstāvību. Tad labāk ir dzīvot kopā, ieguldīt savu darbu tā paša dzīvokļa/mājas kārtības uzturēšanā un kaut maizīti un olas nopirkt.
Smieklīgi, uzturēt sevi nemāk, mājās dzīvojot (liela daļa) neko no saimniecības darbiem nav darījuši - bet sauc sevi par patstāvīgiem, pieaugušiem vai kā savādāk.

P.S. Es nerunāju par studentiem, kuri dzīvo kojās un paši arī piestrādā.

jānis,da kaut vai 50 istabu maaja- 28 gadi un kopaa ar vecaakiem- iuuuu :D :D tagad saprotu, ko tu te meklee :D

es aizgaaju 19 un bija viegli :))

stellaglmr Gluži manas domas. Mani šokē,ka vecāki tie padarīti par kaut ko tik šausmīgi un dzīvošana ar viņiem tiek kaunināta. Protams,citādāk ir ja cilvēks 25 gadu vecumā sēž uz kakla vecākiem un neko nedara,bet ja ar to viss ir kārtībā,tad kur ir problēma. Jā,tagad nav seni laiki,bet neaizmirsīsim,ka agrāk dzīvoja mājā vairākas paaudzes.

Nazīc - tādēļ, ka sabiedrība ir pārņemta ar tā saucamo "jaunības maksimālismu" vai otrs trakums "pārlieku ātru pieaugšanu". Dzīvot bez vecākiem, tā ir kaut kāda man nesaprotama krutuma pazīme. Protams, pastāv gadījumi, kad tas ir nepieciešamības/bezizejas rezultātā, bet pārsvarā - būsim reāli, tā ir vienkārši tāda... nu, izlekšana uz vienaudžu fona.

Es arī nesaprotu! Ja nebūtu man drauga un būtu darbs dzimtajā pagastā, es man šķiet, vēljoprojām dzīvot ar senčiem :D

Vairāk paskaidrojiet kāpēc dzīvošana ar vecākiem tiek asociēta ar kaut ko nosodāmu!

Pie vecākiem katru dienu dzīvoju līdz 19 gadu vecumam, pirms pārcēlos uz Rīgu studēt. Pirmo studiju gadu braucu mājās katru nedēļas nogali, pēc tam jau retāk. Sāku pati strādāt tikai 22 gados un tikai to uzskatu par pilnīgi patstāvīgas dzīves sākumu.

Pirmo reizi izvācos vidusskolas laikā - bija 16 gadi. Atradu haltūriņu. Divus gadus tā nodzīvoju un pusgadu pirms eksāmeniem ievācos atpakaļ pie mammas. Tam bija daudz dažādu apsvērumu.
Uzreiz pēc vidusskolas atkal pārvācos pie drauga - strādāju. 1,5 gadus nodzīvojām - tad izšķīrāmies. Kādus mēnešus, varbūt, piecus padzīvoju pie mammas, tad nostabilizējās darbs un izvācos. Ar tagadējo vīru sākām īrēt dzīvokli. Vēlāk aizbraucām uz Vāciju. Pēc atgriezšanās esam sava mitekļa meklējumos, jo būs mazais un vajag gan stabilu dzīvesvietu, gan finanses kārtīgi saplānot, gan arī, lai telpas būtu piemērotas un adekvātā vietā.
Nākošmēnes izvācamies un tad sanāk - būs 2,5 mēneši nodzīvoti šādi.

Bet, kas attiecās uz patsāvības uzsvēršanu, kā kaut ko ozīmīgu cilvēka dzīvē... Nezinu, man liekas pašsaprotami, ka meitene pati ieliek veļasmašīnā savas drēbes, pati tās gludina, pati gatavo sev un ģimenei, pati tīra māju utml - tas viss būtu jāmāk jebkuram savos padsmit gados, dzīvojot ar vecākiem. Un tas, ka ir nošķirta platība, tas ir, savs dzīvoklis un tikai tad sāk mācīties kas ir grīdas tīrīšana un kā vārīt olas, liekas smieklīgi.

pie vec'akiem lidz 15,bet ta pilnigi patstavigi no 18 :)) ar vecaakiem vissiltaakaas attiecibas :)